Gaismas pils direktore Dagnija Baltiņa: Skolotāja nolēma, ka esmu bezcerīgs gadījums
Patīkama, mierīga balss, viegli plūstošs, krāšņs vārdu krājums – tāda mani satiek Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa. Viņas profesionālajā dzīvesgājumā ir skaisti ieraksti – ārzemju augstskolas, tostarp Hārvarda. Lieliski amati – arī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāres un UNESCO Izpildpadomes viceprezidentes amats. Personīgas intervijas, kurās stāsta nevis par Gaismas pils plāniem, bet sevi, sievieti, kura izjutusi arī šaubas un nenovērtēšanas sāpes, viņai nav bijušas. Šī ir pirmā – trausla uzdrošināšanās atklāties. Esiet saudzīgi!
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
– No redakcijas Stabu ielā pie tevis atbraucu vienpadsmit minūtēs. Man LNB šķita tālu, jo – Pārdaugava. Bet patiesībā esat ļoti tuvu.
– Esam gan! Kad studēju Austrālijā, sapratu, cik ļoti te, Latvijā, esam izlutināti. Tur sešu stundu brauciens nav nekas īpašs. Bet mēs prātojam – braukt trīsdesmit minūtes?
– Tu esi Rīgas meitene?
– Vairākās paaudzēs! Es mīlu Rīgu.
– Un vēl tu esi izvilkusi veiksmīgo lozi – piedzimt inteliģentā ģimenē. Mamma ir onkoloģe Dace Baltiņa, tēvs – ārsts un valodnieks, ilggadējs Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš.
– Apbrīnoju un cienu viņus par spēju gadu gaitā apgūt jaunas jomas. Mani iedvesmo, kā tētis ir sekojis savai interesei par valodniecību.
Pirmajā klasītē mani neuzņēma dejošanā ar argumentu, ka tik neglītus bērnus nevar pieņemt.
Viņš izstudēja medicīnu un tajā bija spožs, bet viņa aicinājums – valoda, terminoloģija – bija tik spēcīgs, ka viņš tam sekoja.
– Senā intervijā ārstu žurnālā tava mamma stāstīja, ka viņai patīk vasarnīcā, kur tomāti un gurķi, bet tētim gan labāk – savā grāmatu dārzā.
– Es izaugu ar milzīgu mājas bibliotēku. Mums bija paradums lasīt, sarunāties par izlasīto, cits citam ieteicām grāmatas. Mēs tam veltījām daudz laika. Tāpēc pieredze ar bibliotēkām man nebija aktuāla līdz pat augstskolai – tikai tad pirmoreiz vajadzēja meklēt kādu grāmatu.
