Arnis Slobožaņins par šķiršanos un mīlestību: Divi bērni, un vīrs aiziet ar jaunu meiteni…
«Pēc septiņiem gadiem beidzot tikai šogad sāk atgriezties mana miera sajūta. Bet šobrīd jūtos dzīvs,» atzīstas mūziķis un vēsturnieks Arnis Slobožaņins, kurš plašāku atpazīstamību ieguva šovā Koru kari kā Daugavpils Tumšzilā kora vadītājs.
Foto: Amanda Lapa-Slobožaņina
Tiekamies Arņa mājās – piektā stāva vienistabas dzīvoklītī ar diviem vidēja auguma suņiem. Viens no tiem ir liels ceļotājs – Latvijā ieradies no Austrālijas, Rīgas troksnī nav varējis iedzīvoties, bet Naujenes pagasta Kraujā jūtas kā cilvēks. Kamēr virtuvē runājam, Arņa sieva Amanda istabā glezno un ik pa brīdim tomēr iesaistās sarunā – kad mums abām šķiet, ka tā sāk plūst neīstajā gultnē. Bet tas lai paliek starp mums.
– Arni, nevaru vien iemācīties tavu uzvārdu – visu laiku šaubos vai atceros pareizi: Slo-bo-ža-ņins. Būdams vēsturnieks, gan jau zini tā izcelsmi.
– Slobožaņins ir ukraiņu izcelsmes uzvārds. Mans tēvs, nezinu, bija vai ir ukraiņu izcelsmes krievs, tāpēc arī es esmu tāds tumšiņš. Pirmo reizi interese par savu uzvārdu man radās, mācoties universitātes pēdējā kursā.
Kad bērnībā interesējos, kur mans tētis, mamma stāstīja: tev viņu nevajag, viņš ir mudaks, tāds un šitāds.
Internetā atradu profesoru Ļevu Slobožaņinu Amerikā. Viņš skaidroja, ka dzimtbūšanas laikos Krievijas impērijā dzimtcilvēki aizmuka uz brīvām zemēm tagadējos Ukrainas dienvidos un sāka tur būvēt slobodkas. Slobožaņins nozīmē brīvpilsētnieks, bet Slobožanščina ir Ukrainas novads ar centru Harkivā.
– Pag, kā tu teici: nezini, tēvs bija vai ir?
– Manai mammai un tēvam bija ļoti impulsīvs raksturi. Vecāki kopā bija pavisam maz, tēvu neesmu redzējis, ir tikai viena bildīte. Uzaugu ar sievietēm – emocionālu mammu, muzikālu vecmammu – un autoritāru vectēvu. Neviens vīrietis mani tā īsti neaudzināja – nedaudz brālēni, nedaudz mammas māsas vīrs Antons un mammas brūtgāni, kuriem biju pieķēries. Meklēju tēvu, bet
