Ruckas muižas atdzimšana: Mēs nevēlamies būt vientuļa sala

Ar šo stāstu Aizsākam rakstu sēriju par neformālām kultūrvietām ārpus Rīgas. Vietām, kur satiekas cilvēki, top idejas un jaunas iespējas, sprēgā radošuma dzirksteles un veidojas komūnas, kas jaunos un enerģiskos piesaista lauku dzīvei plašākā mērogā.

Ilze Šķietniece

11. janvāris, 2022

Foto: Ieva Andersone

Ruckas muižas dosjē

Atrodas Cēsīs.
Ruckas muižas ēkas celtas 18. gadsimtā un pārbūvētas līdz 20. gadsimta 60. gadiem.
Pirmā pasaules kara laikā šeit bija cara armijas lazarete. Kad 1919. gadā nonāca Latvijas valsts īpašumā, ēkā ierīkoja Latvijas dzelzceļa 3. iecirkni, vēlāk – dzelzceļnieku bērnu sanatoriju. Savukārt no 1952. līdz 2005. gadam muižā darbojās tuberkulozes slimnīca Rucka.
Nosaukums cēlies no poļu muižnieka Rucka (Rutzky) uzvārda.
No 2013. gada apsaimnieko Ruckas mākslas fonds, tā komanda – Ieva Ūbele, Oskars Goba, Līga Lindenbauma un Krista Peika.
Fonds rīko izglītības, kultūras un mākslas pasākumus un iznomā telpas šādam mērķim. Iesaistās starptautiskos projektos. Divas reizes gadā šeit ir mākslinieku rezidence.
Atrodama starptautiskajā mākslinieku rezidenču informācijas tīklā Res Artis.

Mēs cilvēkiem piedāvājam vidi, kur darboties. Katrs to var pielāgot savām vajadzībām, mainīt telpu funkcijas, iekārtojumu. Vienā dienā telpā var būt kinozāle, otrā – ēdamzāle, bet trešajā – darbnīca jauniešiem.

Ruckas mākslas rezidenču centrs atrodas senā muižas ēkā Cēsīs. Te ir pilsētas centrs. Piecu minūšu gājienā sasniedzama dzelzceļa stacija, un pēc stundas brauciena var nonākt Rīgā. Tajā pašā laikā rodas sajūta, ka esam laukos. Industriālās skaņas slāpē plašais parks. «Ārzemnieki ļoti augstu novērtē to, ko varam piedāvāt,» saka Ruckas mākslas rezidenču centra vadītāja Ieva Ūbele. «Sevišķi tie, kas nāk no urbānas vides un grib pabūt vienatnē, lai radoši pastrādātu.»