Saimnieces dienasgrāmata: Mēs veidojam to jauno lauku dzīvi
Pēc slapja rudens un aukstas ziemas katru pavasari apzināti arvien vairāk iemīlos savā sētā. Lai arī cik banāli tas neskanētu, bet, kad kļūst grūti un rodas šaubas, es vienkārši izeju sētsvidū. Apstājos, paskatos uz to, kas man apkārt, un sajūtu – jā, es daru to, kas ir vajadzīgs. Lai vai cik grūti un liekas, ka lietas neizdodas tā, kā gribētos.
Foto: Ieva Andersone un no personiskā arhīva
Algots darbinieks – loģisks nākamais solis
Maijs man allaž ir šķitis labs mēnesis – siltums, saule un zaļums. Putni čivina, siltumnīcā spraucas redīsi, rukola, dilles, spināti un citi gardumi. Gaišie vakari aicina ilgāk uzkavēties ārā. Vien prātā ik pa brīdim iezogas doma, ka tik neatnāk salna…
Bieži vien izvēle nav starp labu un sliktu darbinieku, bet gan starp to, vai darbs vispār tiks paveikts.
Šomēnes galvā griežas arī pārdomas par darbaspēku laukos. Meklēt darbinieku man šķiet loģisks nākamais solis – ražošanas apjomi aug, aug arī pārējo darbu apjomi, un varētu noderēt kāds, kas uz pusslodzi darbotos pie pastas ražošanas. Taču šī doma vēl tikai idejas stadijā. Visu laiku urda iekšējas šaubas, vai kāds no astoņpadsmit kilometru attālās Jēkabpils būs gatavs braukt pie manis strādāt. Par laimi, visi, kam šo pastāstu, mani iedrošina.
Lai gan pārsvarā strādāju viena, man ir savi uzticamie sabiedrotie. Uz lielajiem pasākumiem – Mājas kafejnīcu dienām vai kādiem svētkiem – palīgā nāk kaimiņiene un vēl pāris uzticamu roku virtuvē. Brāļa draudzenes kļuvušas par viesmīlēm Mājas kafejnīcu dienās. Noteikti jāpiemin Koļa – pieredzējis un atsevišķas jomas pārzinošs cilvēks, kurš var uzrakt, izravēt, sakrāmēt un paveikt teju jebko. Viņam ir darba pieredze, ko nevar iegūt nevienā skolā! Bet viņam ir uzticams pavadonis, kas diemžēl reizēm traucē…
