Dārzu burve Lauma Garkalne: Ticējumā par dārza izravēšanu līdz Jāņiem ir sava gudrība
«Mēs tik ļoti esam pieradināti, ka pilsētā skaists ir kaut kas košs, ziedošs un viens pats – kā atraitnītes. Un, ja ir citādi, cilvēki to neatpazīst kā koptu un vērtīgu un tāpēc uztraucas,» saka ainavu arhitekte Lauma Garkalne. Viņa ar domubiedriem Labajos kokos pašlaik skaistumu meklē citur – tuvāk dabiskajam.
Foto: Ieva Andersone
– Jūnija žurnālam ļoti piestāv tautastērps…
– Tas bija Atmodas laiks, un mīlestība pret tautastērpu, folkloru un visu tautas kultūras mantojumu mudināja dziļāk apgūt tautastērpu darināšanu. Nevis vienkārši adīt darba zeķes, bet apgūt tās smalkās prasmes, ko tieši lietišķie mācīja meitenēm. Mācījos par rokdarbu izstrādājumu dizaineri. Mēs krustdūrienā izšuvām tautastērpu villaines, bet mācījāmies gan mākslas un mūzikas vēsturi, gan zīmēšanu un gleznošanu, un tas ļoti noderēja vēlāk, pievēršoties ainavu arhitektūrai. Tā ka šīs jomas nav nemaz tik tālu viena no otras.
– Vai tērps, kas jums mugurā, arī ir pašas darināts?
– Šis ne. Bet iepriekšējais man bija Kurzemes tērps, un tam gan es pati šuvu kreklu. Tā kā manas mammas senči nāk no Madonas puses, šis ir netālā Krustpils novada tērps, un to ir darinājušas Senās klēts meistares. Bet ieprecējusies esmu Zemgalē, un tagad šķiet, ka būtu jāsāk domāt par Zemgales tērpu. Tautastērpa darināšana gan ir ļoti darbietilpīga, bet es labprāt to darītu.
Ļoti svarīgais punkts manā ainavu arhitektes dzīves sākumā ir kāds dārzs Zviedrijā, Bjorkhāgas pansionāta pagalmā Halleforsā.
– Kā jūs no mākslas nokļuvāt dārzā?
Biju nodomājusi stāties Mākslas akadēmijā Tekstilmākslas nodaļā, jo tas šķita kā dabisks turpinājums iesāktajam. Jau kārtoju iestājeksāmenus, kad piezvanīja mammas māsīca – esot dzirdējusi, ka Jelgavā ir jauna, interesanta fakultāte, kur var apgūt ainavu arhitektūru. Lai gan tas nebija gluži pirmais iesaukums, bet toreiz, 1999. gadā, daudzi par to pat dzirdējuši nebija. Arī man nebija ne jausmas, kas ir ainavu arhitektūra, bet izklausījās labi.
