Ainavu arhitekte Natālija Ņitavska: Varbūt nevajag pļaut tieši tad, kad gaiļbiksītes zied?
«Ainavu arhitektam vienmēr ir plāns,» rakstīts uz ainavu arhitektes Natālijas Ņitavskas datora ekrānsaudzētāja. Braucām viņu satikt skaistajā Valdekas pilī Jelgavā, kur mitinās topošie ainavu arhitekti un viņu skolotāji. Cilvēki, kas visai tieši ietekmē mūsu dzīves telpu un labsajūtu tajā, priekšstatus par skaisto un moderno dārzā.
Foto: Mārcis Gaujenietis un no Natālijas Ņitavskas personiskā arhīva
Natālija Ņitavska
- Ainavu arhitekte.
- Mācījusies vienā no pirmajiem ainavu arhitektu kursiem Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur var iegūt ainavu arhitekta augstāko izglītību bakalaura, maģistra un doktora līmenī. Vēlāk ieguvusi arī maģistra un doktora grādu. Vairākus gadus bijusi ainavu arhitektūras programmas un katedras vadītāja. Tagad administratīvo darbu nodevusi kolēģiem un pati smejas, ka ir «vienkārši profesore».
- Projektējusi gan privātus dārzus, gan kopā ar kolēģēm strādājusi pie lieliem projektiem – tādiem kā Grīziņkalna parka, Ziedoņdārza un Ķemeru parka rekonstrukcija, Rēzeknes un Ikšķiles pilsētu ainaviskā koncepcija.
- Viņu iedvesmo Zahas Hadidas (Zaha Hadid) arhitektūras dabisko formu dinamika un Pīta Audolfa (Piet Oudolf) dabas un dārza filozofija.
– Teicāt, ka 30 gados, kamēr pastāv programma, to dažādos līmeņos beiguši ap 700 ainavu arhitektu. Kur viņi ir?
– Man vienmēr prieks par mūsu talantīgajiem absolventiem – gan tiem, kas strādā pašvaldībās, gan tiem, kuriem ir savi uzņēmumi un kas piedalās un uzvar nozīmīgos konkursos. Citi strādā stādaudzētavās, kāds kļūst par arhitekta palīgu. Vairāki strādā dabas un vides aizsardzības jomā. Viņiem ir daudz iespēju, jo mēs viņiem iemācām ļoti daudz – no mākslas līdz tehniskām lietām. Būt sapņotājiem ar inženiera prātu.
– Divas pirmās un ilgu laiku vienīgās ainavu arhitektes, ko zināju, – Gundega Lināre un Anita Neilande – abas bija beigušas klasiskās arhitektūras studijas, bet pirms tam Bulduru dārzkopības tehnikumu un ļoti labi pārzināja augus. Vai arī pie jums nāk mācīties jaunieši pēc Bulduriem?
– Arī mūsu studenti divarpus gadu mācās par augiem. Studenti no Bulduriem nāk, bet ne pārāk daudz. Un īstenībā labi, ka tā. Jo arī labi dārznieki ir vajadzīgi. Mana vecuma dārznieku vēl ir daudz, bet šķiet, ka vairs profesija nav tik prestiža.
No doktorantūras mani izmeta par nesekmību, jo nepaspēju visu nokārtot. Paraustīju plecus: nu nekas, būs vairāk laika darbam.
Arī pie mums tajā laikā, kad mācījos es, konkurss bija četri uz vienu vietu. Tagad – apmēram divi. Un jāatzīst, ka arī jauniešu radošā aizrautība ir – kā lai to pasaka – vienkāršojusies? Prātoju, ka varbūt tas sākās tad, kad skolā ienāca darba burtnīcas, kur viss jau priekšā gatavs un pie pareizās atbildes tikai jāievelk ķeksītis.
