Trīs sieviešu pieredze: Dzīvot vienā mājā ar vecākiem – prieks vai gatavā elle?

Konsultē

Inese Krūmiņa,
fokloriste, 3 × 3 kustības Latvijā vadītāja

Ilgus gadsimtus latviešu tipiskais dzīvesveids bija lauku sēta, kur dzīvoja trīs vai četru paaudžu saime un bieži vien vēl arī uz gadu pielīgti kalpi – vai nu neprecējušies, vai ar ģimeni. Saimes istaba savā ziņā bija kā kopmītne – visi nāca un gāja, katrs darīja savu darāmo, līdz ar to visu paaudžu komunikācija bija dabīga.

Iestājoties rūpnieciskajam laikmetam, cilvēki arvien vairāk sāka dzīvot pilsētās. Paaudžu kopā būšanas zīmējums izmainījās, jo dzīvoklīšos tīri fiziski bija mazāk vietas nekā lauku atvērtajā plašumā, kur lielākā daļa saimes pa dienu daudz vairāk laika pavadīja ārā un vasaras naktīs cits gulēja sienaugšā, cits klētī. 

Atšķirtības un ierobežotas komunikācijas apstākļos arī skleroze, demence un citas vecuma kaites var attīstīties straujāk. 

«Pamazām pilsētas dzīvesveids ieviesa to, ka arvien vairāk cilvēku sāka dzīvot savās mazajās ligzdiņās, līdz ar to dzimta pārstrukturējās uz ikdienu kodolģimenē – tēvs, māte un bērni,» stāsta Inese Krūmiņa. Tam ir savi plusi un mīnusi. «Viens no plusiem – vidējā paaudze kļūst daudz brīvāka savā rīcībā. Bet viens no mīnusiem – ikdienā neesot līdzās saviem vecvecākiem, jaunākā paaudze bērnībā neiegūst saprašanu par to, kā izpaužas un ko nozīmē novecošana.»