Tango dejotāja Ilze: Pēc kritiena biju tuvu ģībonim – viss līgojās, roka karājās
Teju divdesmit gadu garumā Ilzes Šulmanes sirdslieta ir Argentīnas tango. Pat salauztā roka Ilzi neatturēja no piedalīšanās tango vakaros. Tagad joprojām turpinās rehabilitācija, lai roka atgūtu pilnu kustību amplitūdu, bet viņa turpina dejot. Un jūtas laimīga, ka arī vīrs Arilds ir kaislīgs dejotājs un viņas partneris ne tikai dzīvē, bet arī tango.
Foto: Matīss Markovskis
Jauns sākums
Ilze ar vīru dejojuši jau kopš augstskolas laikiem, bet toreiz viņi bija aizrāvušies ar modernajām dejām. Arilds ir labs dejotājs, un Ilze smejoties teic, ka vīrs kā deju partneris ir uz izķeršanu. Bet – kā sākās viņu aizraušanās ar tango? «2006. gada rudenī ar vīru bijām atsākuši dejot modernās dejas. Tur bija pārsvarā iesācēji. Bija garlaicīgi, ka simtiem reižu jāatkārto vieni un tie paši deju soļi, kurus mēs jau zinājām. Un tad uz vienu nodarbību, sev par nelaimi, moderno deju skolotājs uzaicināja dejotāju pāri – tēvu un meitu, kuri mums nodemonstrēja tango. Tā mēs sākām mācīties dejot tango pie deju pasniedzēja Aigara Stirnas Argentīnas tango deju studijā, un dejojam jau deviņpadsmit gadus. Man patīk, ka tango nav deja, kas jāiekaļ no galvas, šeit ļoti svarīgs ir apskāviens, partnerattiecības un improvizācija. Tā ir savstarpēja saspēle.
Vispār tango nav ļoti jaunu cilvēku deja – ir jābūt dzīves un attiecību pieredzei…
