«Sievietei vienai laukos nav viegli.» Bijušās rīdzinieces Santas jaunā dzīve Jumurdā
«Kā es te gribētu dzīvot!» reiz, stāvot kalna galā un raugoties uz Jumurdas ezeru, izsaucās bijusī rīdziniece Santa Lasmane. Allaž smaidīgā brūnace ar skanīgajiem smiekliem tagad pie šī ezera ne tikai dzīvo, bet arī audzē kazas un kļuvusi par izsmalcinātu sieru meistari. Dzīve Santu purinājusi un vētījusi dažādos veidos, nostāvēt palīdzējusi ticība. Vienīgais, ko viņa nožēlo, – ka tā arī nav pateikusi jāvārdu mīļotajam.
Foto: Ieva Andersone
– Vairākumam cilvēku pavasaris ir kā solījums jaunam sākumam, iespējām. Ar kādām izjūtām tu sagaidi ziedoni?
– Parasti no pavasara man ir ļoti bail, jo jāizdara viss uzreiz. Jāsakopj apkārtne, kārtīgi jāiztīra kūts, jāsalabo aploks. Pavasarī sākas siera darīšana – pēkšņi ir ļoti daudz piena un vairs netiec ārā no siera mājas.
Ierasti bijis tā: piedzimst kazlēni, un… sācies pavasaris! Šogad viss ir mazliet citādi: kazlēnu nebūs, un tas nozīmē, ka mans pavasaris būs atkarīgs no citiem.
Man kājās bija ādas zābaciņi uz papēža, ar kuriem iestigu dubļos līdz potītēm.
Mans siera bizness cieta krīzi – ņēmu pienu no kādas saimniecības, kas rudenī pēkšņi paziņoja, ka kazas iet ciet un piena nebūs. Tātad nebūs arī naudas. Bet pieteikti visi lielie tirgi! Tad es teicu savām kazām: «Es jūs slaukšu, kamēr ragi būs taisni!» Tā slaucu nabadzītes visu ziemu, tām nebija ne āža mīlestības, ne bērnu, tikai piens.
– Vai kazām ragi jau pavisam taisni?
– Vēl ne. (Smejas.)
Vispār esmu nolēmusi lēnu garu kazas atstāt tikai kā mīļdzīvniekus un pāriet vienīgi uz siera ražošanu. Jo kazkopība ir vesela pilna slodze un siera siešana ir vairāk nekā pilna slodze. Nekļūstu jaunāka, un, lai kā negribētos, jāatzīst – strādāt no sešiem rītā līdz pusnaktij vairs nevaru. Vārgulis, nu!
