«Es devos uz Indiju ar biļeti vienā virzienā.» Initas Silas gads bez steigas un pienākumiem
Pērn novembrī devos uz Indijas dienvidiem ar biļeti vienā virzienā, nezinot, kad atgriezīšos. Grūti šo pieredzi nodefinēt, kas tas bija, ieliekot kastītē ar konkrētu nosaukumu. Nebraucu pie garīgajiem skolotājiem, nemeditēju alās un klusumā, tik un tā izjutu šo laiku kā mācības. Arī zeme ar savu kultūru, vidi, dzīvesveidu var būt skolotāja. Indija ir mana skolotāja, tās pludmale ar saulrietiem un viļņiem – āšrams, kur vienu semestri triju mēnešu garumā gluži kā skolā mācījos pieņemšanu, palaišanu, paļaušanos un vēl šo to.
Foto: no personiskā arhīva
«Mans plāns, aizejot no darba, bija doties uz Indiju pārziemot, pavadīt tur vismaz trīs, varbūt pat visus piecus mēnešus,» tā esmu rakstījusi Annas Psiholoģijā, 2017. gadā, atskatoties uz trim liktenīgiem ceļojumiem. Toreiz šo plānu neīstenoju, jo meita bija pārāk maza, lai tik ilgi atstātu vienu, bet tagad tas mainījies.
Nekoķetēju ar vārdiem dzīve ir īsa, jo zinu – tā ir. Esmu izgājusi cauri veselības likstām, kas konfrontēja ar nāvi, biju iesaistījusies labdarības organizācijā, kas iestājas par cieņpilnas nāves nodrošināšanu, nepārtraukti redzot, ka dzīve mēdz izspēlēt ļaunus jokus.
Sevi saklausīt var tikai tad, kad esi ārpus nemitīgās informācijas plūsmas.
HospissLV ir akcija Piepildīta vēlēšanās, kad tiek īstenota mirstoša cilvēka vēlēšanās, kuru ētisku apsvērumu dēļ nedēvē par pēdējo, lai gan visbiežāk tā ir. Esot līdzās šo sapņu piepildīšanā, aizdomājos par saviem un uzdevu sev jautājumu: «Vai prātīgāk tos nebūtu īstenot, kamēr esmu vesela un aktīva?»
Ļoti sen esmu vēlējusies pavadīt vismaz trīs mēnešus prom no ierastās vides un darbiem, lai paskatītos uz sevi un savu dzīvi no malas un atjaunotos. To, ko mēdz saukt par sabbatical year jeb sabata gadu. (Ne velti mana pirms 25 gadiem atvērtā krājkonta nosaukums ir Sapņu ceļojumi.)
