Zutis no Sabiles: Tēva piemērs man iemācīja ļaut cilvēkiem kļūdīties

Nesaprotu, kā politiķi var cits uz citu par kaut ko apvainoties un to ilgi pieminēt! Šī sievišķā enerģija jāizskauž gan no parlamenta, gan sabiedrības vispār.

– Kristap, Briedis tev jau ir piezvanījis?
– Zvanīja, kad karš Ukrainā bija sācies, un pirmo reizi par viņu izteicos ar negatīvu attieksmi. Vienmēr sev un citiem saku: ja kopīgais labums ir lielāks, dažreiz mums jāpiever acis uz otra cilvēka trūkumiem. Taču kādā brīdī marasms pārauga pat manu lielo pietāti. 

– Ko viņš piezvanījis teica?
– Negribu izpaust personīgas sarunas. Godīgi? Ja publiskotu, viņam drīzāk būtu jāpārbaudās psihoneiroloģiskajā slimnīcā, nevis jākandidē uz Saeimas deputāta vietu. Sarunas saturs bija mazāks nekā mannas ­biezputrai.

– Kāpēc tev vajag publiski teikt to, ko citi parunā virtuvē vai interneta komentāros?
– Esmu savas zemes patriots un valdības opozicionārs. Mūsu ministru kabinetā bez atsevišķiem izņēmumiem neko labu ne par vienu pateikt nevaru. Kas runās, ja ne mēs? Nevar visu laiku izlikties, ka tas ir silts lietus, lai gan patiesībā kāds tev no augšas čurā virsū. Man sāp, ja kāds izmanto latviskumu, bet beigās nonāk pretrunās pats ar sevi. Licemērija un divsejainība man nav pieņemama. Ziemā un vasarā esmu vienā krāsā. Kāds biju savās pirmajās publiskajās runās, tā runāju arī tagad un vienādi gan ar ministru, gan tantīti tirgū, gan tevi. Jā, arī man par kaut ko ir mainījies viedoklis, jo pieaugu – vismaz ceru, ka kļūstu gudrāks, kļūstu par vīrieti. Čērčils teicis, ka tikai muļķis nemaina savu viedokli, un daudzi politiķi šo teicienu izmanto, kad jūt, ka ir iebraukuši auzās. Arī es kaut kādos savos iepriekšējos lēmumos un izteikumos noteikti esmu kļūdījies un kļūdīšos vēl. Man, piemēram, ir kauns par savu attieksmi pret Putinu pirms Ukrainas kara. Tāpat par to, ka savulaik atbalstīju daudzus opozīcijas politiķus, kuri šobrīd pauž ļoti interesantu nostāju par Ukrainas situāciju.