Uldis Pīlēns: Apstākļi toreiz it kā signalizēja, ka izvēlētais mērķis nav sasniedzams

Latvijas modelī nedrīkstam radīt šķelšanās pazīmes pēc iedomātām problēmām, jo uz spēles likta civilizācijas izdzīvošana.

– Diemžēl mums jārunā pirms tam neiedomājamā situācijā. Eiropā ir karš. 

– Mums jāielaiž sevī un savā ikdienā jaunā – kara – realitāte. Jā, mēs esam piefrontes valsts. Jā, mūsu kaimiņos ir agresīvs okupants. Jā, mums ar to jārēķinās. Runājot analoģijās – kara pirmās dienas bija kā krāsa, kas ielīst stikla traukā ar ūdeni. Viss sašūpojas – vispirms emocionāli, taču jau pēc neilga mirkļa krāsa ūdeni ir iekrāsojusi kādā tonī. Vienlaikus trauks jau tāpēc nepaliek tukšs. Tas vienkārši iegūst nokrāsu. Tieši tas noticis ar mūsu ikdienu, kurā ir parādījies termins «karš». Tas maina prioritātes un pārgrupē uzdevumus, bet vērtību trauks ir tas pats.

Ukraina rāda mums piemēru. Lielo ­problēmu brīžos, kas skar valsts, sabiedrības kā viena veseluma pastāvēšanu, pēkšņi vairs nepastāv dalīšanās saskaņā ar kādām nosacītām pazīmēm – nacionalitāte, īpašuma stāvoklis, sociālā grupa, lauki, pilsētas, liels vai mazs. Un tā ir labā ziņa. Ukrainas piemērs jāpatur prātā kā karogs – iekšēji šķelšanās procesi ir sliktākais, kas ar mums var notikt. Latvijas modelī nedrīkstam radīt šķelšanās pazīmes pēc iedomātām problēmām, jo uz spēles likta civilizācijas izdzīvošana. Tā nevar izdzīvot, katram peroties savā lauku pirtiņā vai burbulī. Pandēmijā bija burbuļu teorijas – pēc iespējas izolēti, bet šeit ir pilnīgi pretēji – pēc iespējas skaidri, precīzi, ar pavisam konkrētu uzstādījumu: viena sabiedrība, vieni civilizācijas mērķi. 

– Kāds ir sabiedrības kopējais uzdevums un atbildība?

– Ukrainas kara pirmās nedēļas ir pierādījušas, ka mēs esam humānāki, nekā domājām. Esam līdzcietīgāki, nekā domājam. Gribētos ticēt, ka mēs – un arī mūsu sabiedrības Rietumeiropas daļa – spējam nolikt malā mūsu ierasto komfortu jeb rutīnu un izvērtēt, ko katrs no mums var darīt lietas labā.