Bokss Latvijā: no bandītu pažobelēm līdz arēnas starmešiem

Mairis Briedis pēdējos gados ir nogājis tālu ceļu, sev līdzi pavelkot veselu sporta veidu, kas, iespējams, kļuvis visstraujāk augušo Latvijas sporta trendu.

Nekāda kaušanās!

«Boksā nekaujas, bet gan boksējas! Ringā zini, ka tev sitīs, un labprātīgi uz to paraksties, bet kautiņā ir sagaidāms viss,» tā, jau kopš mazām dienām atminos, mans tētis, izbijis bokseris, izglītoja savu sievasmāti jeb manu vecmammu, kurai atkal bija pasprucis boksu pielīdzināt kautiņam. Kā liels sava sporta veida patriots tētis visu mūžu dažādās sadzīviskās sarunās meties aizstāvēt savu sporta veidu ik reizi, kad bokss pieminēts neglaimojošā kontekstā. 

Pēdējos gados šī cīņa kļuvusi nesalīdzināmi vieglāka, jo talkā nācis spēcīgs viedokļa līderis. «Bokss nekādā gadījumā nav kaušanās. Kaušanās ir tad, kad esi atnācis uz pirmajiem treniņiem, kur saliek pāros, lai pārbaudītu, ko tobrīd māki. Ne katrs var pārvarēt baiļu vai uztraukuma slieksni, bet – viss ir galvā,» tā man 2012. gada novembrī intervijā Sporta Avīzei teica Mairis Briedis. Tā bija mūsu pirmā intervija, iegansts tai bija Rīgā gaidāmais Bigger’s Better boksa turnīrs, Brieža tēls Latvijā tobrīd bija diezgan anonīms un ļoti tāls no tagadējiem publicitātes apmēriem. To apliecināja arī fakts, ka pēc žurnāla nodrukāšanas Mairis palūdza, vai par piemiņu var dabūt trīs eksemplārus, un pats tiem atnāca pakaļ uz redakciju.

Ir pagājuši 8 gadi, un šāda aina vairs nav iedomāja. Interviju lūgumi tagad jāpiesaka Brieža pārstāvim, kas tos rūpīgi sijā un slūžas paver konkrētos brīžos. Latvijā tā ir diezgan liela eksotika, bet starptautiskā līmenī – normāla lietu kārtība. Lai līdz tādam statusam nonāktu, Mairis Briedis pēdējos gados ir nogājis tālu un grubuļainu ceļu, sev līdzi pavelkot veselu sporta veidu, kas no bandītu kalves 90. gados (un arī 2000. gadu sākumā) kļuvis par, iespējams, visstraujāk augušo Latvijas sporta trendu.

Bokss pie ugunskura