Intervija bez filtra. Ēriks Stendzenieks par kritieniem un vēlmi celties

Pirms diviem gadiem viņš pēkšņi pārdeva biznesu. Pērn izgaismojās skaļās privātās kolīzijās. Septembrī apmeta divus tikpat skaļus kūleņus savā lendroverā. Tad – no publikas un pat draugu acīm pazuda. Lai tālā piejūras vientulībā līdz dzīlēm restartētu savu pasauli – sūri, lēni. 

 «Tagad esmu gatavs runāt,» viņš teica, kad piezvanīju šogad. Atļāva aizbraukt ciemos… 

Norunātās intervijas rītā Ērika telefons bija izslēgts. Tomēr braucu. Bija mierīga, pavēsa diena Kolkas pusē. Priežu mežs – sastindzis, nekustējās pat dīķmalas smilgas. Iegāju pagalmā, pie pavērtajām verandas durvīm uzsaucu: «Ērik!» Stiklotajās durvīs parādījās hipijs adītā pončo… Aiz viņa – otrs hipijs.

«Mēs palīdzam Ērikam atjaunoties, dzīvojot saskaņā ar dabu, tikt projām no augstprātības…» Viņi pašlaik grasījušies lēkt ledainajā dīķī stiprināt imunitāti… Diemžēl Ēriks šodien nejūtoties labi, saguris un skumjš. Sastapu viņu virtuvē lēni gatavojam pusdienas. Izņēmis no ledusskapja olas, uzlicis vārīt ūdeni.

Hipiji sekoja man cieši pa pēdām un kritiski noskatījās uz izdevniecības žurnāliem, ko biju atvedusi. Viņi bija pārliecināti, ka Ērikam pagaidām vēl ārpasauli nevajag: «Tu, vecīt, vēl neesi emocionāli gatavs sarunai ar žurnālisti.» – «Nespridziniet man smadzenes, intervija nav nekāda raķešu zinātne!»

Ēriks tiem atcirta. Un piebilda, ka runāt gribētu kamīnistabā. Pēc brītiņa uzkāpa augšstāvā. Un todien pie mums vairs neatgriezās. Saruna par Ēriku ritēja ar hipijiem, viņi paši arī izrādījās atsevišķa raksta vērti, ko esmu nolēmusi drīzumā uzrakstīt. Tie bija viņi, kuru rokās Ēriks iekrita septembrī – trīsdesmit sekundes pēc trakā lidojuma ar lendroveru.