Rundāles džentlmenis Imants Lancmanis: Pasaule vārās, bet idille paliek

– Kā jūtaties šajā laikā, kura atslēgas vārdi ir – distancēšanās un paliec mājās?
– Manā dzīvē nekas tā īpaši nav mainījies. Tagad pilnīgi mierīgi varu pateikt visiem nē, ielīst savā alā, gleznot un rakstīt – darīt to, ko man vislabprātāk vienmēr gribējies. 

Jā, cilvēki daudz ko uztver kā sadzīvisku nelaimi. Taču, skatoties atpakaļ, nelaimju kompleksi – lielie satricinājumi un kataklizmas – tādi kā, piemēram, grēku plūdi, nāk tad, kad kaut kam ir jāmainās. 

Savā laikā, kad gleznoju ciklu Piektais bauslis, trīs gadus domāju par to, kā cilvēce ir izdzīvojusi un kāpēc tā tik neprātīgi nodarbojas ar kariem, kas ir vājprāts, noziegums un kaut kas briesmīgs. Beigās biju spiests secināt – jā, tas ir noziegums, un es pilnībā noliedzu karu, bet tajā pašā laikā apzinos, ka bez kara cilvēce būtu izkurtējusi un nebūtu iespējama attīstība. 

Domāju, ja cilvēks ir saprātīgs, viņš sev šobrīd pajautās – ko šis pārbaudījums man var dot?

Tikko ir kaut kāda stagnācija, depresija, kaut kas pārāk ieildzis, ir jānāk kādam satricinājumam. Kaut kam jāsagrūst, un jātop kaut kam pilnīgi jaunam. Tā pati Romas impērija likās visvarena. Bija radīta lieliska civilizācija, brīnišķīga māksla. Taču mēs labi zinām, ka Romas impēriju sagrāva ne tikai barbaru uzbrukumi. Tas sabrukums nāca tad, kad impērija bija nodzīvojusi savu laiku un vairs nevarēja uzplaukt. Vienmēr, kad ir pagrimums, jānāk kādam triecienam. Tas saistās arī ar šo laiku. Līdz šim vienmēr bijuši kari, mēra epidēmijas, bet tie nebija globāli.