Rakstnieks Ēriks Kūlis: Man piezvanīja un krievu valodā paprasīja, vai man ir visi zobi

Vakarpusē mamma dēlam bieži lika iet gulēt ar visām drēbēm. Viņa zināja – ja notiks izvešana, laika pakoties nebūs.

Ielu bērns

Ēriks Kūlis dzimis vienā pilsētā ar dzejnieku Jāni Peteru – Priekulē. Starpība tikai tā, ka Peters pasaulē nāca 1940. gadā, bet Ēriks – gadu vēlāk. Vecāki dzīvoja Kalētu ciemā, aptuveni piecdesmit kilometru attālumā no Liepājas. Māte Emīlija Kūlis bija saimniece Sidrabiņu mājās, bet tēvs Arturs Juzups – pagasta aizsargs. Emīlijai vīra uzvārds nepatika, tādēļ viņa to nepieņēma un savējo nodeva tālāk arī dēlam. Vēlāk tā izrādījās liela veiksme.

Baidoties no izsūtīšanas uz Sibīriju, 1944. gadā Arturs nolēma, ka pienācis laiks emigrēt uz Vāciju. Sieva palika nelokāma: «Es nekur nebraukšu! Te ir mana dzimtene.» Katrs palika pie sava, un ģimene izjuka. Ēriks kopš tā laika savu tēvu vairs nekad nav redzējis. Kapavietu gan apmeklējis. «Tas bija jau brīvvalsts laikā. Kopā ar jaunāko dēlu Gintu braucām uz Vāciju pirkt viņam lietotu mašīnu,» viņš stāsta. «Tēvs jau mums ar mammu vēstules nerakstīja. Baidījās, ka vēstules no ārzemēm viņai var radīt nepatikšanas. Vēlāk izrādījās, ka viņš Vācijā laiku lieki nebija kavējis un man ir radies gan pusbrālis, gan pusmāsa. Sazinājos ar viņiem, un mani aizveda pie tēva kapa Hannoverē. Viņš bija miris 1970. gadā.»

Tomēr arī Emīlija bija spiesta dzimtās mājas pamest. To viņai lika darīt 1945. gadā, kad Kalētu pusi sasniedza padomju armija. Pie Sidrabiņiem atradās frontes līnija, un ēkas bija vajadzīgas karavīriem. «Atbraucām uz Liepāju armijas mašīnā. Tas bija pavasaris, maijs.