Raimonds Rudzāts: Vai būt par čempionu ir sasniegums?

Cik Latvijas olimpisko medaļnieku uzdāvinājuši tautai kādu sporta infrastruktūras objektu? Paņēmuši savā paspārnē vietējo sporta skolu?

Septembra sākumā manā dzimtajā Siguldā tika atklāts Dāvja Bertāna dāvāts brīvdabas basketbola laukums. Tā kā biju iesaistīts procesā, esmu redzējis objekta tāmi un varu pačukstēt, ka izmaksas rakstāmas ar pieciem cipariem un ļoti pārskatāmā attālumā bija arī visi seši. Tautas valodā runājot, pamatīgs žūksnis tika iztērēts, lai iepriecinātu cilvēkus pilsētā, ar ko viņam pašam nav nekādas saistības. Tas ir Dāvja Bertāna otrais laukums Latvijā (pirmais pērn tika atklāts Valmierā), tuvākajos gados plānots reizi gadā šādu dāvanu sarūpēt arī citām pilsētām.  

Regulāri uzturoties šajā laukumā un dzīvojot tam blakus, esmu novērojis dažādas jaunas parādības. Piemēram, jauniešiem, kā vecos laikos, mirkli pirms pilnīgas tumsas iestāšanās pakaļ nāk mammas un saka, ka jānāk mājās. Jo sazvanīt nevar, bet vismaz ir cieta nojausma, kur noklīdušo atvasi varētu uzmeklēt. Tik ļoti 11– 13 gadu vecie pusaudži ­aizrāvušies ar elka dāvanas izmantošanu. Citkārt vakaros vērojama aina, ka vesela jauniešu brigāde ierodas laukumā bez nevienas basketbola bumbas. Spēlēt nespēlēs, jo tikko beidzies treniņš sporta skolā. Atnāca vienkārši tāpat – pasēdēt uz soliņa laukuma malā un papļāpāt.

Labi, šādu rīcību klusībā cerēju ieraudzīt no tiem, kam basketbols jau ir ikdiena un kuri laukuma atklāšanā, spītējot lietum, drūzmējās, lai dabūtu Dāvja bildi un autogrāfu.