Pauls Timrots: Cilvēkiem kaut kas nav kārtībā ar galvu

Kāpēc nevar mierīgi parunāties? Kāpēc vajag teikt: stulbeņi, jūs mākslu nesaprotat! Un otri pretī – ejiet di** ar savu stulbo mākslu!

Tikšanos esam sarunājuši vēlā vakarā Ziedoņdārzā. Satumst. Atrodu Paulu ar lielu interesi pētām parkā apskatāmo mākslas objektu – caurspīdīgu stikla telpu, iedomāto Aleksandra Čaka darba kabinetu. Pauls sāk lietišķi analizēt, kāpēc instalācijā nenotiek iecerētā dzejas lapiņu virpuļošana gaisā – loksnes sasprūdušas ventilatorā. Tūlīt arī izskan iespējamie scenāriji šīs kļūdas labošanai. Tāda acīmredzot ir Paula daba – acu­mirklī sākt analizēt, kāpēc kaut kas nestrādā, nenotiek tā, kā tam vajadzētu būt, un piedāvāt iespējamo risinājumu variantus. Garāmgājēji draudzīgi sveicina Paulu, un viņš māj pretī ar galvu. Sen esot pieradis, ka nepazīstami cilvēki viņu atpazīst un sveicina.

Putnu atstātās zīmes uz soliņa tiek piesegtas ar somā atrastiem bukletiem, un piesēžam sarunai. Paulam galvā raksturīgā cepure un brilles, kājās spilgtas zeķes ar rozā flamingiem – tāda izvēle vienkārši tāpēc, ka pēc mazgāšanas spilgtām zeķēm esot vieglāk atrast pāri, viņš lietišķi paskaidro. Par privāto dzīvi negribēšot runāt. Toties par procesiem sabiedrībā un to, kā uzlabot dzīvi mums visiem, – jā, par to viņam esot, ko teikt. Jūtu, ka daudziem vārdiem tekstā būs jāpieliek zvaigznīte vai vismaz daudzpunkte.