Pārdomas par digitālo uzraudzību

Edvarda Snoudena atklājumi 2014. gada jūnijā par ASV veiktajiem masveida izspiegošanas pasākumiem iznesa gaismā labi nojaustu, bet nepierādītu noslēpumu. Ja nav, ko slēpt, tad nav, par ko uztraukties, – šī formula ieguva jaunu kontekstu, jo atklājās, ka masveida privāto datu iegūšana patiešām ir realitāte un attiecas ne tikai uz visu rangu noziedzniekiem, bet uz ikvienu – no automehāniķa vai mājsaimnieces līdz literatūrkritiķim vai gleznotājam. Snoudena nolūks, kā viņš to skaidroja žurnālistam Glenam Grīnvaldam no The Guardian un dokumentālistei Lorai Poitrasai, bija nevis parādīt kādas konkrētas negantības, ko sastrādājuši ASV slepeno dienestu darbinieki, bet gan runāt par principiem un sistēmiskiem pārkāpumiem.

Šīs sistēma ievāc datus par visiem un vienmēr neatkarīgi no tā, vai tu esi vai neesi pie kaut kā vainīgs.

Tapa zināms, ka ASV Nacionālā drošības aģentūra, plašāk pazīstama kā NSA, un arī visa izlūkošanas kopiena kā veselums organizējusi un īstenojusi tādu datu ievākšanas sistēmu, kas darbojas masveidīgi. Proti, šī sistēma ievāc datus par visiem un vienmēr neatkarīgi no tā, vai tu esi vai neesi pie kaut kā vainīgs. Tas būtiski atšķiras no ierastas spiegošanas vai izmeklētāja darba, kas ir mērķēts uz konkrētu personu un ir tiesneša atļauts. Masu novērošana ir pavisam kas cits – tā neuztraucas par atsevišķo, tā ir automatizēta visdažādāko veidu datu vākšana un uzkrāšana bez šķirošanas, lai vēlāk, ja ievajagas, datus varētu celt ­gaismā. Iepriekšējais mierinošais pieņēmums, ka likumīgas izmeklēšanas procedūras ir veidotas tā, lai iespējami daudz aizsargātu pilsoņu privātumu, Snoudena atklājumu gaismā sabruka kā kāršu namiņš. Sazvērestības teorijas par cilvēku čipēšanu izrādījās esam ne visai tālu no patiesības – citas tehnoloģijas, bet efekts tas pats.