Normunds Skauģis: Lāči ir visa mana dzīve

Normundu Skauģi uzskata par Latvijas maizes karali. Un ne velti, jo viņš maizi sāka cept jau agrā jaunībā, no neliela biznesa savu maizes ceptuvi padarīja par vienu no mīlētākajiem un unikālākajiem zīmoliem valstī. Arī sarunas laikā viņš atzīst, ka maizes ceptuve Lāči ir visa viņa dzīve.

Dace Rudzīte

19. aprīlis, 2022

Foto: Matīss Markovskis

Padomju laikā maizīti tirgojām zem galda, bet Gorbačova laikā jau varēja tirgot ar patentu.

«Šeit, kur tagad atrodas Lāču maizes ceptuve, Latvijas brīvvalsts laikā bija mana vectēva saimniecība Benūžu Skauģi, bet manas dzimtās mājas Lāči, kā nosaucām arī maizes ceptuvi, atrodas aptuveni desmit kilometru no Skauģiem. Manam vectēvam bija viena no spēcīgākajām saimniecībām šajā apkārtnē, jo vectēvs ar vecomāti bija uzņēmīgi ļaudis. Viņi nodarbojās ar zemkopību un piena lopkopību, turēja 18 govis, kas tiem laikiem bija daudz. Savus vecvecākus, izņemot mammas mammu, neesmu saticis, tāpēc man nebija, kam prasīt padomu uzņēmējdarbībā, viss bija jādomā un jāatrod pašam. Cik saprotu, mans vectēvs bija apsviedīgs un sabiedrisks, iesaistījās arī sabiedriskajā dzīvē. Siena šķūnī notika arī zaļumballes, un viņš pasākumā turēja bufeti. Daudz vairāk nezinu, taču, klausoties tēva stāstos, man par saimniekošanas laikiem radās gaišs un labestīgs priekšstats.

Tēva ģimene bija spiesta pamest Skauģus laikā, kad notika izsūtīšanas. Tolaik tēvs studēja Rīgā, un kāds no draugiem, kam bija sakari, uzzināja, kurā naktī notiks izvešana. Tēvs paspēja brīdināt vecākus, viņi aizbēga un kādu laiku slēpās mežā, bet vēlāk pārcēlās uz Lāčiem, kur dzīvoja mana vectēva radiniece. Atpakaļ savā īpašumā viņi atgriezties nedrīkstēja – to izlaupīja un atņēma. Taču dzīve turpinājās – tēvs strādāja algotu darbu, bet mamma kopa saimniecību, gatavoja krējumu, biezpienu un veda uz tirgu pārdot. Mājā bija veco laiku maizes krāsns, un viņa iemācījās cept rudzu maizi. Arī to pārdeva tirgū. Es, mazs puika būdams, braucu mammai līdzi un skatījos, kā notiek tirgošanās. Kad kļuvu lielāks, arī mani sāka vilināt tirgošanās. Vasarās audzēju burkānus, sēju buntītēs un vedu uz tirgu. Mēs tirgojāmies Vidzemes tirgū, un, kamēr māte ar piena produktiem un maizi darbojās paviljonā, es ar burkāniem tirgojos ārā. Tā bija mana pirmā pieredze tirdzniecībā. Padomju laikā maizīti tirgojām zem galda, bet Gorbačova laikā jau varēja tirgot ar patentu.