Mārtiņš Vilsons: Varu atzīties. Par visām savām sievām es lūdzu Dievu, visām vēlu labu

Ir daudz vecāku, kuri bērnam pārmet: «Es tevi uzaudzināju, es tevī esmu ieguldījis – kā tu drīksti pret mani tāāāā izturēties?!» Nu, protams, ka drīkst!

Vienā mierā

«Nav starpības, vai bērns dzimst 18 vai 60 gados. Vienīgi izpratne nedaudz pamainās. Bet es dzīvoju, nesalīdzinot, kāds biju toreiz un kāds esmu tagad. Nevajag skatīties atpakaļ un meklēt savas kļūdas, jo šeit, virs zemes, mēs dzīvojam tikai mirkli. Toreiz, kad dzima pirmais bērns, biju jaunāks, daudz ko nesapratu. Nu, un tad? Tagad saprotu. Vai tāpēc, ka saproti, dari citādāk? Uz šo jautājumu vajadzētu atbildēt katru dienu: vai es pareizi saprotu? Vai daru tā, kā saprotu? Bet varbūt neklapēju ar ausīm un domāju: gan jau vēl visu uzspēšu?… Tāpēc mēs neesam sliktāki, ja kaut ko neizdarām, vienīgi – zaudējam laiku.

Jau no paša sākuma esmu zinājis, ka bērns nāk no Dieva – dvēsele iemiesojas. Pret bērnu nedrīkst izturēties vienaldzīgi vai izgriezt. Ja bērns ir ienācis šajā pasaulē, viņam jāļauj dzimt un iziet to ceļu, kas katram jāiziet. Kad bērns ienāk ģimenē, viņš zina, kāpēc ienācis tieši šajā ģimenē. Un man jābūt laimīgam, ka bērns izvēlējies mani – tātad no manis viņam būs kāds neatņemams ieguvums. Es pabrīnos un saku: «Paldies, ka tu esi pie manis!» Un tā es arī dzīvoju ar viņiem, saviem bērniem, – vienā mierā. Brīžiem bērni pienāk, apkampj.