Māris Mihelsons: Man nekad nav bijusi vēlme glābties

Ejot uz BMX vai hokeja treniņiem, redzēju, ka citiem puikām vecāki brauc līdzi, atbalsta, tētis labo riteni, mamma smērē siermaizes. Man tas izpalika.

– Vai taisnība, ka tu labprāt esi Prāta vētrā, ģimenē, savos laukos, bet publicitāte tev nav vajadzīga?
– Es teiktu, ka ļoti precīzi. Neesmu tendēts uz pašreklāmu un pašatrādīšanos, tāpēc esmu atlicis mūsu sarunu, cik vien ilgi iespējams. Ja sarunas saistītas ar Vētras lietām un jaunumiem, es tām labprāt piekrītu. Ja ārpus tām, paceļu cepuri un dodos prom. Un nejūtos slikti, ja publiskajā telpā manis nav. 

– Tomēr šādi par tevi var veidoties nepareizs priekšstats. 
– Par to neko nezinu, es diezgan labi dzīvoju, man ar to nav problēmu. Draugu lokā neesmu nekāds klusais ūdens, bet man nav vēlmes un nepieciešamības iet pirmajās rindās un izkliegt lozungus.

– Savulaik izvēlējies darbmācības skolotāja studijas, jo tā bija vieglākā specialitāte, kur iestāties? Instagram redzēju, ka tev ir četrpadsmit āmuru kolekcija.
– Tie nav mani āmuri, foto ir no skaista piedzīvojuma – kalšanas meistarklases. Bet man arī nav problēmu ar āmuriem, vīlēm un zāģiem – to izmantošanu esmu apguvis. Protams, es nevarētu paveikt pasaulē labāko remontu, bet gan jau, mazliet iedziļinoties, arī ar to neietu slikti. 
Iestāšanās augstskolā vairāk bija saistīta ar neiešanu armijā. Dzīvoju Jelgavā, un arī universitāte bija turpat. Tagad es rīkotos citādi, bet jaunībā jau nedomā tik globāli par dažādiem jautājumiem. Iestāties mājturības fakultātē bija ļoti viegli, tāpēc šķita, ka tur ir jānonāk. Bet tas nebija mans aicinājums.