Mākslinieks Aleksejs Naumovs: Mana darbnīca ir visa pasaule

Pieturzīmes

•  Gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, desmit gadus (2007–2017) bijis akadēmijas rektors. 
•  Košu, dzīvespriecīgu, starojošu krāsu meistars. Lai gan beidzis Monumentālās glezniecības nodaļu, glezno lielākoties ainavas – dabā dažādās pasaules malās.
•  Ilustrē grāmatas, veido pastmarkas un pirmoreiz – arī animācijas filmu. 
•  Gandrīz ik brīdi kaut kur Latvijā ir skatāma kāda no profesora personālizstādēm. Turklāt daļa gleznu nereti tapušas pirms izstādes vietā, kur tā notiek.
•  Jaunākā izstāde Vīnogulāji, dārzi, parki un citas ainavas līdz 25. septembrim aplūkojama Lielajā dzintarā Liepājā, bet oktobrī gaidāma izstāde Daugavpilī. Veidojis scenogrāfiju izstādei Neiespējamais grupas portrets. Direktora izvēle, kas līdz 4. decembrim aplūkojama Rīgas biržā. 
•  Viņa devumu mākslā Latvijas valsts novērtējusi ar Atzinības krustu, bet Francija – ar Ordeni mākslā un literatūrā (Ordre des Arts et des Lettres).
•  Jau 45 gadus precējies ar mākslinieci Anitu Paegli.

Kursā mēs bijām divi tādi krāsu trakie – Ilze Avotiņa un es – un tādi arī esam palikuši.

– Esmu redzējusi jūs strādājam un dzirdējusi nostāstus, cik ātri to darāt. Vai jūs zināt, cik esat sagleznojis?
– Laikam nezinu. Tagad gan mēģinu fotografēt situāciju un procesu, kad darbs top, un arī tad, kad darbs aiziet projām no manis, fotogrāfijas paliek. Bet dažreiz aizmirstu procesu nofotografēt un paliek tikai rezultāts. 

Tādu dzīvi es esmu izvēlējies. Kopš brīža, kad mamma mani ceturtajā klasē aiz rociņas aizveda uz Rozentāla skolu. Rozentāļos mācījos krievu plūsmā – toreiz tur tāda vēl bija –, jo arī sākumā biju gājis krievu skolā. 

– Vai līdz akadēmijai jūs dzīvojāt krievu valodas vidē?
– Nē, nē, mana mamma bija latviete, bet tēvs krievs, un mūsu dzimtas saknes nāk vēl no Rīgas vecticībniekiem. Vide bija tāda interesanta – gan latviešu, gan krievu, kaimiņos dzīvoja arī tantes, kas runāja vācu valodā. Bijām vienkārša strādnieku ģimene. Tēvs gāja jūrā un zvejoja zivis, bet tāljūras zvejā un uz ārzemēm viņu nelaida, pēc tam strādāja elektroaparātu rūpnīcā par inženieri. Mamma bija sētniece un, lai uzturētu ģimeni – man bija arī divas māsas –, adīja uz adāmmašīnas. Dzīvojām Lejas ielā starp Lielajiem kapiem un Brasas cietumu.