Mācītājs Mārtiņs Burke-Burkevics: Piedot – tas nebūt nav vienkārši

Karam ir vēl viena bīstama šķautne. Tas pamatoti rada naidu pret agresoru, bet šis naids, ja ar to netiek galā, saēd mūs pašus. Ko ar to darīt? Saruna ar Kuldīgas Svētās Annas baznīcas mācītāju, zemessargu, Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes kapelānu Mārtiņu Burki-Burkevicu, kurš jau četras reizes uz Ukrainu vedis lablietas. Rudenī viņš plāno doties piekto reizi.
Aivars Pastalnieks
Aivars Pastalnieks
Foto: Lauris Aizupietis

Mēs joprojām turam iekšā naidu, tā ir sava veida spriedze, no tā nāk visi mūsu lēmumi, izvēles un virziens, kādā mēģinām dzīvot.

– Kas tavā dzīvē ir mainījies pēc 24. februāra?
– Es teiktu, ka lielos vilcienos nekas. Visas manas pārdomas un uzrunas ir vērstas uz attiecībām. To pamats – savstarpējā sapratne, cieņa – dominē ne tikai Ukrainas kontekstā. Ja sabiedrībā nav attiecību, kuras būtu konstruktīvas, pareizas, izzinoši saprotošas, vienmēr būs konflikts. Tas var pāraugt stadijā, kas ietekmē visu sabiedrību. Vai nu sabiedrība brūk, vai veidojas no jauna. Kādreiz, lai apjaustu ko fundamentālu, kas ir ­aizmirsts, konfliktam pat ir jābūt.

– Šobrīd konflikts ir.
– Tas ir maigi teikts. Pie mums draudzes namā dzīvo jauna sieviete ar bērnu, viņi ir no Harkivas apgabala, kas jau kara sākumā bija okupēts. Tatjana Latvijā nokļuva caur Krieviju, jo viņai neļāva braukt Ukrainas virzienā uz brīvajām ­teritorijām.

Sieviete stāstīja, ka pienāk brīdis, kad ir absolūti vienalga, kāda ir valdība. Tas notiek tad, kad karadarbība jau ir tavā tiešā tuvumā, gar māju sprāgst šāviņi… Viņa nokļuva Krievijā, tomēr saprata, ka nevar tur atrasties, tas ir fiziski un garīgi pretīgi. Tā viņa meklēja ceļu, kā tikt prom. Es viņu savācu Jēkabpilī, viens kapelāns Taņu bija atvedis no Krievijas robežas.

Bet tas stāsts ir par ko? Šābrīža krievu taktika ietekmē cilvēku, viņa izvēli. Pat distancējoties no kara – sabiedrība tiek ietekmēta ar spriedzēm, vienai sabiedrības daļai kļūst vienaldzīgas apkārt notiekošās lietas tikai tāpēc, ka tā ir pārgurusi: pandēmija, karš, cīņa par iztikšanu…

Tas ir globāli. Un to arī ļoti veiksmīgi izmanto Krievija, radot šo nogurdinājuma sajūtu pasaulē. Jo arvien ieskanas negācijas – kāpēc mums par to būtu jādomā, jāiespringst? Kāpēc jāpievienojas sankcijām? Cilvēki ir noguruši, tas savukārt izraisa konfliktu sabiedrībā. 

– Kas tev pašam liek tik ļoti iesaistīties Ukrainas stāstā?
– Ir vairāki momenti. Man bērnībā auklīte bija ukrainiete. Viņa stāstīja par savu bērnību, to, cik bija smagi, – vecāki nomiruši, mazākie brāļi un māsas bija viņas aprūpē, bads. Es, kā jau padomju bērns, domāju – nelieši fašisti… Sākot mācīties skolā, sāku saprast, ka kaut kas neštimmē. Viņas bērnības posms neiekrīt brīdī, kad ir karš. Tad viņa jau bija jauna sieviete. 

Atmodas laikā lasīju par tādu lietu kā holodomors Ukrainā. Un tad man saslēdzās, ka auklīte stāstīja par šo situāciju, kam viņa gājusi cauri. Viņa nomira 1995. gadā, bet man bija iespēja parunāt. Tāpēc emocionāli sevi sajūtu kā daļu no Ukrainas. 

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
1 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Izmēģini
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Abonē
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Abonē
plus
Pieeja vienam rakstam
plus
Santa+ vide bez reklāmām
plus
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē