Latvijas Bankas šefs Mārtiņš Kazāks –
pie prezidenta bez kaklasaites 1

Tas arī visu līdzšinējo publisko retoriku par prezidenta algas lielumu un centrālās bankas uzblīdušo štatu ir transformējis sarunās par jēgu. Proti, kāds pētījums Latvijas tautsaimniecībai būtu aktuālāks patlaban vai kādi būtu sabiedrības ieguvumi un zaudējumi, ja Latvijas Bankai tiktu pievienota Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Liepājnieka Mārtiņa Kazāka ambīcijas un skats gan sniedzas vēl plašākos apvāršņos – viņš runā par digitālo eiro un Latvijas Banku kā tautsaimniecības attīstības domnīcu. Pirms intervijas Mārtiņš liek noprast, ka jautājumi par personīgo dzīvi un iepriekšējo prezidentu netiks skarti.

Mārtiņš Kazāks, Latvijas Bankas prezidents

Dzimis 1973. gada 19. septembrī

Izglītība 
Liepājas Raiņa 6. vidusskola, Latvijas Universitāte, Kembridžas Universitāte, Karalienes Mērijas Londonas universitāte

Darba pieredze
2005–2018 – Hansabankas (vēlāk Swedbank) Latvijas filiāles galvenais ekonomists
2018–2019 – Latvijas Bankas padomes loceklis
No 2019. gada – Latvijas Bankas prezidents

Vadījis lekcijas Rīgas Ekonomikas augstskolā, bijis pētnieka asistents Londonas Universitātes koledžā, darbojies Latvijas Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijā

– Man bērnībā bija tāds blociņš, kurā ierakstīju savus tābrīža ambiciozākos plānus attiecībā uz karjeru, un, kad mamma to pirms vairākiem gadiem atrada, secinājām, ka biju piepildījis savus tābrīža pierakstītos sapņus. Vai tev arī bija tāds blociņš, kurā ierakstīji, ka gribi kļūt par centrālās bankas vadītāju?
Es kādā brīdī iedomājos to kā karjeras augstāko punktu, bet man šīs domas bija tad, kad strādāju par ekonomistu, ne bērnībā. Manas izvēles jaunībā bija ļoti neapzinātas, dažādā ziņā pat uzspiestas. Skolā mācījos labi, bet ne teicami. Trīspadsmit gadu vecumā smagi saslimu – kājas problēma, vairāk nekā divus gadus biju uz gultas, pēc tam vēl ilgi nestaigāju, tad biju uz kruķiem un faktiski skolā atgriezos tikai pēdējā vidusskolas klasē. Ļoti skaidri sapratu, ka nekāds fiziska darba darītājs dzīves laikā nebūšu, – atlika kustināt galvu. Tas mani dabiski ievirzīja domāt par trim tā laika populārākajām karjeras izvēlēm. Par juristiem man bija visai naivs priekšstats, jo domāju, ka man vienmēr būs jāaizstāv blēži. Par dakteri kļūt negribēju, jo tas saistījās ar cilvēku griešanu. Atlika ekonomists. Tā ka no trim kārtīm izvēlējos to, kas palika pāri.

Vectēvs jaunībā bija izcils bokseris, sagaršojis to pasaules garšu. Guļot uz nāves gultas, viņš teica: «Mārtiņ, tev galva strādā, tev jābrauc mācīties uz Kembridžu.»

– Tas bija deviņdesmito gadu sākums?
– Jā, pats, pats sākums, kad uz Latviju sāka braukt visādi ārvalstu speciālisti. Ekonomika, sabiedrība mainījās, dzīve pulsēja – viss ir interesanti! Slavenajā eirofakultātē bija tā svaigā elpa un skats no citurienes. Vēl tas deva ļoti lielu motivāciju domāt ambiciozi. Jāatzīst, man palīdzēja arī vectēvs. Viņš jaunībā bija izcils bokseris, bija braukājis pa pasauli un sagaršojis to pasaules garšu. Guļot uz nāves gultas, viņš man teica: «Mārtiņ, tev galva strādā, tev jābrauc mācīties uz Kembridžu.» Taču es mācījos tikai pirmajā kursā, apkārt nevienam naudas nebija, inflācija nenormāla – kāda Kembridža? Bet, skat, pēc četriem gadiem, 1995. gada oktobrī, es esmu Kembridžā. Tas ir tā, kā tev ar to blociņu ­bērnībā. Ir ­apzinātas un neapzinātas izvēles, ir sagadīšanās, bet daudzos gadījumos mērķtiecīga savu ambīciju piepildīšana un virzīšanās uz mērķi. Apstākļi kaut kā vienmēr sakrita, lai tos sapņus varētu realizēt. Un te ir arī divas galvenās mācības. Pirmkārt, pat ja tu esi uz gultas, kamēr esi dzīvs, kaut kāda izeja vienmēr ir. Un otrs – ja tu izvirzi augstus mērķus, tad tev ir iespēja trāpīt, ja ne pašā augšā, tad kaut kur tuvu tam, kas tāpat būs pietiekami augstu.