Komponists Kārlis Lācis: Īstenībā jau divdesmit piecus gadus esmu psihoterapeita klients

Sieva ir mans drošais psiholoģiskais balsts, labi mani pazīst, bet arī viņa ne vienmēr tiek galā. 

Nesen Liepājā pasaulē nācis viņa akadēmiskās mūzikas albums; vāciņš vien ir ko vērts – komponists, rudens lapu ieskauts. Šogad Lācim paliks 45 gadi. Un, izrādās, tikko viņš kļuvis par simtprocentīgu pilsētnieku. 

Sēžam sarkanos dīvānos. Kārlis atglauž čirkainos matus un daudz klusē. Ģēnijs brīvdienā. Treniņtērpā. Uz rokas sporta pulkstenis. Izberu uz šķīvja konfektes Bear Family. Liktenīgi iekrita acīs veikalā, un nospriedu, ka šodien jāņem. «Nuja,» Lācis saka, gardi čāpstinādams diktofonā. Parasti gan saldumus viņš ēdot tikai vakarā. Ir gandrīz vakars. 

Pierakstīta šī saruna izskatās kā lugas dialogs. Bet tā Lācis runā. Par mūziku viņa atbildes ir garākas nekā par jūtām. Galvā kalendārs – šis gads pilns ideju. Par spīti dīvainajam laikam.

– Cik vien tevi atceros, čirkainie mati ir tava vizītkarte. 
– Beidzamos piecus sešus gadus ļauju tiem brīvību, sieva tikai apgriež visriņķī. Bet ilgu laiku esmu bijis arī plikpauris. 

– Tev ir svarīgi, kā izskaties?
– Tak nē! Protams, uz koncertu uzpucējos, bet kopš gadiem trīsdesmit ikdienā staigāju treniņtērpā, man traucē pat džinsi. Reizēm domāju, ka pie orķestra varbūt vajadzētu tomēr solīdākam doties, bet nu… Tagad jau treniņtērps ir pat modē. Protams, man patīk labas mantas. Labs pulkstenis, laba mašīna patīk, vide, kur dzīvot. Ceļojot nepatīk pavisam lēta viesnīca. Uzskatu, ka nauda jau tāpēc ir dota – lai to tērētu baudāmām lietām. Mums mājās vienmēr ir arī ļoti labs ēdiens – reizi nedēļā braucu uz tirgu.