Kardioķirurgs Romans Lācis: To nevienam neesmu stāstījis, bet mājās sāku operēt suņus

Cilvēki, kuriem ir bijušas mīļas mammas un vecmāmiņas, arī paši izaug par ļoti sirsnīgiem un dvēseliskiem cilvēkiem.

Bērnība Gaujmalas krastos

«Manos rados nav mediķu: domāju, ka ikvienam cilvēkam ir savs liktenis, kas viņu virza: it kā nejauši rodas noteiktas apstākļu sakritības, lai mēs nonāktu tur, kur mums ir jābūt.

Mana dzimtā puse ir Kuldīga, bet uzaugu es Siguldā. Abi mani vecāki bija īsti darbarūķi, kas strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tētis bija talantīgs organizators: neskatoties uz pēckara laiku un padomju režīmu, pateicoties viņa neatlaidībai, Siguldā tika uzcelts kombināts, kurā ražoja Siguldas minerālūdeni, dažādas limonādes un konfektes Gotiņa. Kombināts atradās gleznainā vietā Gaujas senlejas krastā, starp pašreiz esošo slaloma trasi un bobsleja trasi. Domāju, ja tēvs dzīvotu šodien, viņš būtu liels uzņēmējs. Paps bija kombināta ceha vadītājs, savukārt mamma tur bija strādniece – vārīja konfektes, kas bija ļoti smags darbs. Kā jau tajos laikos, ražotne nebija privātuzņēmums, tomēr darbinieki strādāja ar lielu entuziasmu. 

Mamma ar papu no agra rīta līdz vakaram bija darbā, bet manas bērnības dienas pagāja ar vecmāmiņu, kura dzīvoja kopā ar mums, – viņa bija ļoti mīļa. Tomēr man, kā jau puišelim, vajadzēja šiverēt: augām dienām dzīvojos savā vaļā. Kad gribējās ēst, aizskrēju pie mammas uz darbu apēst kādu maizīti un padzerties limonādi vai uz mājām pie vecmāmiņas un tūlīt atkal atpakaļ uz Gaujmalu.