Inga Spriņģe: Nīsta un slavēta

Ir cilvēku tūkstoši, kuri lamājas internetā, bet pietiek ar vienu, kurš īstenos fiziskus draudus. No tā man ir bail.

– Vardarbība ģimenē. Re:Baltica to akcentēja krietni agrāk, pirms tā kļuva par ikdienas tēmu medijos. Kādi ir secinājumi pēc Dod pieci! kampaņas – kādus soļus sabiedrība ir spērusi problēmas apzināšanā un attieksmē pret to?
– Viens no mūsu lielākajiem sasniegumiem ir tas, ka tā kļuvusi par ikdienas tēmu. Pirms gadiem diviem, kad tēmu aizsākām, par to it kā zināja, bet nerunāja, jo uzstādījums bija: problēmas nav, jo par to nav nekādas informācijas. Tātad viss ir kārtībā. Tagad par to ļoti daudz runā, un sāku jau dzirdēt viedokļus: vai tad tiešām nav nekā cita, par ko runāt, kā vien vardarbība ģimenē? Taču tas ir rādītājs, ka tēma tiešām ir aizgājusi. Man tas ir ļoti liels ­sasniegums.

Nākamie soļi jau būtu iet dziļumā, runāt par emocionālo vardarbību, ekonomisko vardarbību, atsevišķi par bērniem… Mēs ar kolēģēm runājām, ka prokuratūra arvien vairāk sūta preses relīzes par procesiem, kuros bērni cietuši no vardarbības vai mātes bijušas nolaidīgas. Tad mēs spriedām: vai šādu lietu ir vairāk vai arī mēs vienkārši vairāk tās pamanām? Prasīju prokuratūras preses sekretārei, vai tiešām ir vairāk. Viņa teica, ka, kopš tēma ir aktualizēta, arī lietu ir vairāk. Vardarbība ģimenē kļuvusi par tēmu, par ko ir jāiestājas skaļāk. Ir ļoti labi, ka par to runā radio Pieci, kuru klausās jaunāka paaudze. Mammām reizēm nepietiek drosmes pieņemt kādus radikālākus lēmumus, taču vismaz jaunie cilvēki saprot, ka tas nav normāli, un rīkojas.

– Turpinot par vardarbību, cik liela ir tā aisberga redzamā daļa, par ko tiek runāts, un cik liela – neredzamā, kas būtu jāizceļ gaismā?
– Domāju, ka aisberga patiesie apmēri ir milzīgi! Vienkārši milzīgi! Kad mēs sākām pētīt, daudziem šķita, ka tas notiek tikai trūcīgās ģimenēs, kur daudz lieto alkoholu. Bet vēlāk izrādījās, ka katra otrā kolēģe un paziņa nāca pie manis ar savu stāstu. Kādai vecāki bijuši tādi, kādai jaunībā pirmais draugs mēdza uzšaut pa muti. Es šobrīd runāju par fizisko vardarbību, kura ir visvieglāk identificējama un saprotama. Tā ir nenormāli izplatīta. Domāju, ka par to tagad cilvēkiem būs vairāk zināšanu, līdz ar to apkārtējie reaģēs biežāk.

Savukārt psiholoģiskā vardarbība ir lauks, ko varēs apzināt vēl vismaz nākamos desmit gadus. Ne tikai attiecībās starp vīru un sievu, bet arī pret bērniem. Vienā no rakstu sērijām es fokusējos uz bērniem. Sapratu, ka sievietēm, kuras pašas nevar saņemties pamest varmāku, vienīgais, kas var piespiest aiziet, ir bērni, domas par bērnu nākotni. Iepriekš bieži dzirdēju argumentu: «Es neiešu prom, jo bērniem vajag tēvu.» Mani tas šokēja. Esi gatava izkropļot bērnu nākotni tikai tāpēc, ka viņiem ir vajadzīgs tēvs? Tāpēc otrajā rakstu sērijā fokusējāmies uz bērniem.