Heraldikas speciālists Edgars Sims: Dzimtas vērtības ģerbonī

Tas ir mīts, ka ģerboņi varēja būt tikai dižciltīgai personai, turklāt mūsdienu Latvijā absolūtais vairākums, kas pasūta dzimtas ģerboņa izveidi, nav ar dižciltīgām saknēm, drīzāk ar spēcīgu saiknes izjūtu ar savu dzimtu, savu valsti.

– Ja tagad kāds cilvēks vēlas, lai mākslinieks uzzīmē viņam ģerboni, kā tas notiek? Viņam jāpierāda sava dižciltīgā izcelsme, arhīvā jāatrod, ka senči bija baroni vai grāfi?
– Vispirms jāsaka, ka Latvijā ģerbonis netiek veidots atsevišķam indivīdam, bet gan veselai dzimtai. Turklāt jāuzsver, ka dzimtas ģerboni varēs izmantot arī nākamie dzimtas pārstāvji. Atbildot uz jautājuma otro daļu, ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš apzinājies savas dzimtas saknes un vēlas ko atstāt nākamajām paaudzēm, var tikt pie sava dzimtas ģerboņa.

Heraldika ir 12. gadsimta Eiropas krāsu un simbolu valoda, kas sākotnēji tika izmantota bruņinieku  identifikācijai.

Tas ir mīts, ka ģerboņi var būt tikai dižciltīgai personai. Proti, visiem, kas bija dižciltīgi, bija ģerbonis, taču ne visi, kam bija ģerbonis bija dižciltīgi. Arī vācu zemniekam varēja būt ģerbonis, nemaz nerunājot par kādu amatnieku. Arī mūsdienu Latvijā ir līdzīgi – absolūtais vairākums, kas pasūta dzimtas ģerboņa izveidi, nav ar dižciltīgām saknēm. Ir, protams, izņēmumi, esmu veidojis gan Kansku, gan Jura Millera dzimtas ģerboni – abos gadījumos par pamatu ņemti dzimtu vēsturiskie ģerboņi.

– Vai ģerboņus laika gaitā maina, uzlabo, modernizē, līdzīgi kā tas notiek ar gāzētu dzērienu vai skriešanas apavu zīmoliem?