Hemingvejs: Vīrietim ir jābūt ģēnijam, lai kompensētu to, ka viņš ir tik riebīgs cilvēks

Havanā tapušo foto Papa Hem, šķiet, zina katrs – raupjā džemperī tērpts, viņš lūkojas tieši kamerā. Vēja aprauta, bārdaina seja. Lielais, stiprais, vientuļais. Mednieks, zvejnieks, kara reportieris, kulta romānu autors. Smagi ievainots, divreiz – krītot ar lidmašīnu. Mīnu sprādzieni, autoavārijas, mēris, malārija… Kara šausmu uzplēsta depresija… Un nepiepildīta mīlestība. Šodien mūsu skatiens būs vērsts tieši turp – Hema jūtu dzīlēs. Tur – asinis, sievietes un rums. Kā to visu cilvēks var izturēt?

Kopš tēva nāves nebūs pagājis ne pusgads, kad Greisa atsūtīs dēlam paciņu. Tajā būs tēva pašnāvības ierocis – kā tālāk nodots stafetes kociņš.

Greisa

Citu acīm slēpta ir bijusi cīņa, ko Ernests mūža garumā izcīnīja ar savu māti. Viņi viens otru nesaprata un nekad to nepiedeva viens otram. Kaut Hems sākumā centās. Vēlāk mātes ēna kā moralizējoša oponente ieplūdīs arī viņa literatūrā. Un draugi teiks: Hems māti ienīdis.

Viņš piedzima kā vecāku otrais bērns no sešiem – Mičiganas ezera krastā, Čikāgas piepilsētā Okpārkā. Dzemdības pieņēma jaundzimušā tēvs – Edmonds bija ārsts. Viņš klusībā sapņoja par ceļojumiem un nopietni gatavojās misionāra gaitām, bet sieva Greisa ar šo neproduktīvo iedvesmu veikli tika galā. Greisas dzīves jēga bija mūzika – viņa uzskatīja, ka ģimenes dēļ upurējusi operdīvas karjeru, un pastāvīgi to atgādināja, dzelžaini dominēdama pār katru ģimenes locekli, ieskaitot vīru. Hems pieķērās tēvam, kurš nopirka mājiņu Walloon ezera krastā, mācīja medīt un izdzīvot salās… Triju gadu vecumā Ernests jau prata pielādēt ieroci un uzvilkt gaili; desmit gados jau blieza pa lidojošiem putniem. Makšķerēšana, par spīti mātes gribai, kļuva par Hema mūža kaislību. Bet Greisa vēlējās Ernesta vokālo karjeru «kā diženajam Karūzo». Kad 12 gadu vecumā zēnu sasniedza balss lūzums, sašutusī Greisa paziņoja, ka tad ir jākļūst par čella virtuozu. Hems nekad nekļūtu par rakstnieku, ja māti paklausītu.