Gleznotājs Imants Vecozols: Rotko darbos es neredzu augstu meistarību, tie nesaviļņo

Pēckara gados man bija kāda bīstama aizraušanās – šaušana un spridzināšana. Par laimi, dzīvs paliku! Nereti šaujamos izgatavoju pats.

Līdz 23. jūlijam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskatāma Imanta Vecozola darbu izstāde Gaismas laušana. Tajā eksponētas gleznas no dažādiem laika posmiem kā no muzeja krājuma, tā mākslinieka privātās kolekcijas. Skumdina gan fakts, ka izstādei atvēlētās telpas nav tik plašas, lai varētu pilnībā atainot mākslinieka radīto darbu, to izteiksmes līdzekļu dažādību un viņa dziļāku skatījumu uz pasauli, tomēr nelielu priekšstatu ir iespējams gūt. Un, kas zina, varbūt pēc laika būsim liecinieki vērienīgākai izstādei – gleznotājam darbu ir daudz un viņš joprojām, neskatoties uz cienījamo vecumu, strādā ik dienu. 

No dabas dzimis talants

«Parasti, kad lasām izcilu mākslinieku autobiogrāfijas, atklājas, ka vismaz vienam no vecākiem ir piemitušas mākslinieciskas noslieces vai arī jaunietis savā ceļā sākotnēji ir sastapis kādu izcilu skolotāju, kas raisījis interesi par mākslu. Man nekā tāda nav. Esmu uzaudzis vidē, kas bijusi tāla no mākslas pasaules. 

Mana dzimtā puse ir Vidzemes augstiene – 1933. gada 22. jūlijā piedzimu Liezēres Vecžīvēnos. Abi mani vecāki bija no kaimiņpagastiem – mamma no Liezēres, tēvs no Kārzdabas. Politisku peripetiju rezultātā mana mamma Lūcija agrā jaunībā bija zaudējusi savu tēvu. Lielo zemnieku saimniecību vadīja viņas mamma ar trim meitām.