Finansists un ekonomists Reinis Rubenis: Visgrūtākais dzīvē ir iepazīt sevi

Lai arī Covid-19 ēnā gads ir apkārt, tas ir aizgājis ikdienas darbu steigā. Tuvojoties Ziemassvētku nedēļai un gadumijai, kas nāca ar sirsnību un prieku, mēs pievērsāmies pārdomām un izvērtējumam, saasinot uzmanību uz to, kas ir sasniegts, kur bijušas kļūdas, kas ir un joprojām paliek svarīgi.
Reinis Rubenis
Reinis Rubenis
Foto: Kārlis Bērziņš

Man šie svētki atsauca atmiņā allaž Mateja evaņģēlija atziņu: «Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.» Tajā autors mudina mūs pārstāt skriet pēc tās mantas, kuru rūsa un kodes saēd vai zagļi aiznes. Viņš atgādina, ka ir arī cita manta, daudz vērtīgāka. Tie ir cilvēki, tās ir attiecības starp cilvēkiem, kas svarīgas gan katram darbā, gan mums katram savā ģimenē un mūsu draugu lokā. Tas ir laiks, pār kuru mums nav citas varas kā vien sava griba un spēja to saplānot tā, lai varam to veltīt cilvēciskajām attiecībām un lietām, kurām mēs piešķiram nozīmi. Tas ir arī jautājums par mantojumu, ko pārņemam un vārdu, ko aiz sevis atstājam.

Tas, kas traucē viņam redzēt patiesību, ir viņa lepnība. Hybris – lepnība, slavas oreols, kas neļauj cilvēkam ieskatīties savā dvēselē, redzēt, ieraudzīt patiesību.

Matejs raksta: «Ja nu gaisma, kas ir tevī, ir tumsa, cik gan liela ir šī tumsa!» Lai mēs spētu savas pareizās izvēles izdarīt, mums ir jābūt spējīgiem saskatīt un nošķirt to, kas ir īsts, no tā, kas ir tikai šķietams. Lai to cilvēks spētu, ir vienmēr sacīts: viņam ir jābūt brīvam un sevi jāpazīst. Taču tas nemaz nav nedz viegli, nedz vienkārši, jo cilvēks dzīvo nemitīgu mītu pasaulē, kuri viņu viscaur ieskauj, apdullina un neļauj ne ko saklausīt (jo skaļums pārāk liels un balsu pārāk daudz), ne ko saredzēt (jo visas krāsas sajaukušās un ātrums pārāk liels). Viņš ir apdullināts un plūst līdzi straumei, nespēdams novērsties un nostāties uz savām paša kājām.  

Jā, ir svarīgi mācēt kļūt par SEVI. Bet, lai kļūtu par sevi pašu vai, sakot Nīčes vārdiem, «to, kas esi» – sevi ir jāiepazīst! Senie uzraksti uz Apollona tempļa Delfos atgādināja: «Pazīsti sevi!» Vēlāk Aristotelis atgādināja par nepieciešamību «zināt mēru», kas tāpat nozīmēja akcentu uz harmonijas, saskaņas, pārdomātas dzīves piepildījuma meklējumiem.

Šajā rakstā dalīšos ar vienu no maniem mīļākajiem stāstiem, jo to esmu mantojis no sava tēva (Dr. phil. Andris Rubenis – red.) stāstu krājumiem. Vienmēr tas man pašam ir licis aizdomāties, palīdzējis, pārdomājot dzīves līkločus. Esmu to vairākkārt pārstāstījis, runājot ar topošajiem vadītājiem. Gribētu domāt, ka arī viņiem, cenšoties nostāties uz savām kājām, stāsts par Edipu atgādinātu par izaicinājumu kļūt par labiem vadītājiem, veicot grūtāko, proti, nemitīgi iztaujājot sevi pašu. 

Talesa gudrība

Vēl pirms pāreju pie Edipa ceļa iezīmēšanas, atsaukšos uz pirmo zināmo zinātnieku un filozofu Talesu, kura lakoniskās atbildes savā vienkāršībā mūs pārsteidz joprojām.

Kas pasaulē ir pats lielākais – tā ir telpa.

Kas pasaulē ir visātrākais – prāts.

Kas pasaulē ir visgudrākais – laiks.

Kas pasaulē ir visgrūtākais – izzināt pašam sevi.

Kas pasaulē ir visvieglākais – dot padomus citiem.

Kas pasaulē ir vispārsteidzošākais – tirāns, kurš nodzīvojis līdz sirmam vecumam.

Izzināt pašam sevi – pats grūtākais dzīvē.

Mīts par Edipu

Šo domu apstiprina un ilustrē mīts par Edipu. Gribu to izstāstīt, atsaucoties uz dižo traģēdiju autoru Sofoklu. Viena no viņa Edipa tēmai veltītajām traģēdijām Valdnieks Edips ir tulkota latviski. Saprotams, ka šis stāsts ir aizrāvis un bijis ļoti tuvs daudziem. Pat manā konspektīvajā izklāstā, ceru, Edipa pārbaudījumi liks aizdomāties, uzdot sev jautājumus. Vismaz man tas tā ir ikreiz, kad šo stāstu esmu kādam esmu stāstījis.

Tātad, lai gan tā nešķiet mirklī, kad ļaujamies spontānām dziņām, nepārdomātiem steigā pieņemtiem lēmumiem, nekas tomēr nenotiek tāpat vien, visam ir sava priekšvēsture. Arī stāstā par Edipu tāda ir. Un šī priekšvēsture sākas ar Tēbu valdnieku Lāju, kurš, viesojoties pie sava drauga Polība, pārkāpa viesmīlības noteikumus. Iedegās kaislībā un pavedināja viņa dēlu. Saprotamā kārtā aizvainotais tēvs lūdza dievus Lāju sodīt. Dievi pakonsultējās un nolēma: Lājam piedzims dēls, kas izdarīs divus šausmīgākos noziegumus, kādi vien par tādiem atzīti starp cilvēkiem. Viņš nogalinās savu tēvu un apprecēsies ar savu māti.                                                                                                                                 

Pienāk laiks, kad Lājam tiešām piedzimst dēls. Zinot dievu lāstu, kas gulst pār viņu, Lājs steidz parūpēties par sevi un liek kalpam jaundzimušo dēlu nogalināt. Kalpam neceļas roka pret mīlīgo mazuli un viņš to vienkārši atstāj mežā. Nenogalinātajam zīdainim veicas, jo viņu atrod cits valdnieks, pieņem savā ģimenē un uzaudzina viņu kā savu dēlu.

Sasniedzot pilngadību, skaistais jauneklis dodas ceļā pie Orākula, lai uzzinātu, kas viņam nākotnē paredzēts. Ieradies Delfos, Edips prasa Orākulam, ko viņam nākotne nesīs, ko viņš no tās var gaidīt. Un Orākuls vēstī Edipam dievu nolemto: tu nogalināsi savu tēvu un apprecēsi savu māti… Edips nekam tik skarbam nav gatavs, ir galīgi samulsis. Viņš nepavisam nav laimīgs par šādu likteņa pareģojumu. Viņš nolemj mājās neatgriezties. Patiešām – ej nu sazini, iedzers par daudz vīna, uzsāks kašķi ar tēvu, iekritīs mātes gultā… Edips pieņem lēmumu neprovocēt likteni un doties projām, mājās neatgriezties. Īsi sakot, Edips bēg! Bēg no tā, ko nesaprot un nespēj saprast.

Un, kad Edips dodas tālāk projām no mājām, kādā no Grieķijas ceļiem viņš satiek ceļiniekus, ar kuriem nespēj izmainīties, viņi nevar viens otram paiet garām, sagrūstās, izceļas konflikts, sākas kautiņš, un Edips, izmācīts un lielisks cīnītājs, viņus visus nogalina. Pēc tam Edips nonāk Tebās, kur pār Tēbām uzkundzējusies ļaunuma valdniece Sfinksa. Sfinksa ir briesmone – pussieviete pusdzīvnieks, kas nemitīgi pieprasa upurus no iedzīvotāju vidus. Viņai ir milzīgs spēks. Bet ir arī mīkla, kuru atminot viņai šis spēks zudīs. Mīkla ir šāda: kas tā ir par būtni, kas no rīta staigā uz četrām kājām, pa dienu uz divām, bet vakarā uz trim? Ļoti labi audzinātais un izglītotais Edips atmin, ka tas ir cilvēks savos trijos dzīves posmos. Sfinksai zūd spēks, viņa metas no pilsētas prom, nolec no klints un nositas.

Tauta uzgavilē Sfinksas uzvarētājam, jo ir atpestīta no šausmīgās nelaimes. Svētkiem nu ir pamats, bet kā var svinēt bez valdnieka? Ko darīt, valdnieka nav, valdnieks kaut kur pazudis. Par jauno Tēbu valdnieku ievēlē šo jauno, gudro, veiklo, šarmanto atpestītāju Edipu. Bet valdnieks nevar būt neprecēts, te ir brīva arī valdnieka joprojām skaistā atraitne, jo iepriekšējais valdnieks pazudis. Uz vispārējā pacilātības viļņa Edipu apprecina.

Traģēdija kulminē ar mirkli, kad pār Tebām atkal nāk likstas un ir jāiegūst skaidrība par to avotu. Tēbas ir pārņēmis mēris. Cilvēki mirst. Edips tiešām grib būt labs tautas līderis, nevienu nav piešmaucis, nav sagrābis Tēbas ar varu, viņš ir atpestījis tautu no Sfinksas, ir mīlēts, tautas izvēlēts, kārtīgs un atbildīgs valdnieks, un tāds viņš tautas priekšā grib arī būt.

Edips sūta savu draugu pie Orākula, lai uzzinātu, kāda ir dievu griba, kāds ir dievu lāsta cēlonis. Draugs atbrauc un saka, ka dievu dusmu cēlonis ir tas, ka pilsētā dzīvo cilvēks, kurš ir nogalinājis savu tēvu un apgānījis savu māti. Edips nolemj atrast šo cilvēku – kas gan varētu būt tāds nelietis, briesmonis, kurš vēl spēj dzīvot starp mums? Kurš viņš ir?

Akls viņš ir vairāk redzošs nekā iepriekš. Tagad acu tumsībā viņš redz būtību. Pirms tam fiziski viņš redzēja tikai šķietamību. Tagad viņš ir spējīgs ieskatīties savā būtībā.

Šī traģēdija ir šī meklēšana… Šā cilvēka meklēšana un jautājumu uzdošana. Edipu nekas nepārsteidz un nesamulsina. Kā grieķi saka, tas, kas traucē viņam redzēt patiesību, ir viņa lepnība. Hybris – lepnība, slavas oreols, kas neļauj cilvēkam ieskatīties savā dvēselē, redzēt, ieraudzīt patiesību. Jo viņu nepārsteidz tas, ka iepriekšējā valdnieka bojāejas apstākļi nav īsti skaidri, bet diezgan nenoliedzami norāda uz iespējamo konfliktu vietā un laikā, kur bija viņš pats. Edipu nepārsteidz tas, ka viņš uzzina, ka vecāki, ko viņš uzskatīja par saviem, nav nemaz īstie vecāki. Viņš izdomā, ka nāk no dieviem, jo ir tik izcils un veiksmīgs – tas grieķiem nebija nekas pārsteidzošs.

Tēbās darbojas arī vēl kāds akls gaišreģis, Dinēsijs, kurš zina patiesību. Edips uzaicina viņu pie sevis, un tas viņam saka – tu pats esi tas nelietis, slepkava, ko tu meklē. Edips Dinēsiju patriec no pilsētas, jo neredz viņa vārdos ne kripatiņas patiesības – kur gan tai būtu kāds pamats?                                                         Vairākas reizes, kad patiesība Edipam tiek norādīta, viņš neatpazīst to, jo ap viņu ir šis Hybris, šis varēšanas melīgums, slavas oreols, šķietamības plīvuri, kas neļauj cilvēkam ieskatīties pašam sevī…

 Traģēdijas attīstības gaitā finālā viņš tomēr uzzina, ka tas ir viņš pats, ko viņš meklē. Ko dara Edips atšķirībā no Sfinksas? Viņš atsakās no savas pozīcijas un padara sevi aklu. Viņš izdur sev acis, tā sodot sevi par to, ka nav redzējis to, kas sen jau bija jāsaskata, sen bija jāsaprot.

Sfinksa nositas, bet cilvēks maina dvēseles režīmu. Mēs saprotam, ka ir vēl kāda cita redze, jo to, ko viņš nesaskatīja fiziskās redzības tumsā, to ierauga raisīto ciešanu gaismā. Akls viņš ir vairāk redzošs nekā iepriekš. Tagad – acu tumsībā – viņš redz būtību. Pirms tam fiziski viņš redzēja tikai šķietamību. Tagad viņš ir spējīgs ieskatīties savā būtībā. Viņam bija šķitis, ka viņš ir tautas līderis, lielisks valdnieks, rūpīgs pār savu tautu, bet viņš nezināja, ka viņš ir savas mātes apgānītājs un tēva slepkava. Tagad beidzot viņš ir to redzošs.

Sofokls runā par tikumiskās gribas traģēdiju, kas ir saistīta ar cilvēka nezināšanu. Netikumiskai gribai nevar būt traģēdija, jo tāda griba dzīvo tikai pēc savtīguma principiem, bet te nav traģēdijas (tā ir apkārtējiem). Traģēdija ir tikumiskai gribai, jo Edips savā būtībā grib būt labs valdnieks, labs tautas vadītājs, viņš grib atbilst tam, kā tauta viņu redz – kā jaunu, gudru, veiklu, taisnīgu, izcilu valdnieku. Bet cilvēks, kuram zināšanas par sevi ir virzītas tikai no ārpuses – par slavas, panākumu gūšanu –, izrādās, var būt savai tautai tikpat briesmīgs kā Sfinksa. Jo cilvēks, kas nezina sevi, var būt tikpat ļaunu nesošs kā briesmonis, kas ir uzkundzējies pār pilsētu. Tā ir pašizziņas traģēdija, jo Edips jau grib būt tikumisks cilvēks, bet viņš nepazīst sevi, neuzdodot jautājumus par iepriekšējo laiku. Cilvēks, kurš neizjautā sevi, var piedzīvot milzīgu traģēdiju savā attīstībā, tās avots vienkārši ir nevēlēšanās zināt. Pats sev viņš liekas esam lielisks (jo visi citi viņu tādu redz vai izliekas, ka redz), taču par sekām, ko raisījusi paša darbība, nav aizdomājies, jautājumu, kāda ir bijusi viņa pieņemtā lēmuma nozīme, sev nav uzdevis.

Mīts runā par to, ka šis lāsts pār Edipu nav pilnīgi neatceļams. Ja Edips sākumā to būtu saistījis ar sevi un atturējies no darbības, tad arī dievu lāsts būtu īstenots, bet nebūtu notikusi traģēdija. Viņš nesaista to ar sevi, ka galvenais vaininieks ir viņš pats. Ja Edips būtu dzīvojis askētiski, atteicies no darbības, nogājis maliņā, to visu pieļauj grieķu reliģija, – tad ne dievu sods būtu pārkāpts, ne arī noziegumi pastrādāti. Cilvēks, kas ignorē sevis izzināšanu, ir briesmīgs, viņš nezina, kādus destruktīvus spēkus viņš nēsā sevī, tie tautai var izrādīties tikpat briesmīgi kā jebkurš ienaidnieks.

Kāpēc man šis stāsts ir tuvs? Šis mīts aicina pamosties… pamosties no mītu pasaules. Vienlaikus tas arī atgādina, ka pamostoties ne viss, ko tu ieraugi, tev patiks. Bet tas ir pamatu pamats pirmajam solim uz neatkarīgu un brīvu cilvēku sevī. Svarīgi ir sākt reflektēt – par sevi, savu dzīvi, par to, kas tu esi. Kādas vērtības tu sevī nes vai gribi nest? Laba dzīve ir pārdomāta dzīve. Kļūšana par cilvēku ir nebeidzams un bezgalīgs process!

Noslēgšu ar sava tēva vārdiem: «Mītiskā pasaule nepazīst brīvību. Tā tur nav nedz iespējama, nedz arī vajadzīga. Brīvība taču saistīta ar nedrošību, šaubām un neziņu, ar visu, kas plosa personību un paredz attīstītas individuālās apziņa pastāvēšanu – riska pilno izšķiršanos, par kuras adekvātumu nav iepriekš dotas garantijas. Mītiskajā attīstības pakāpē individuālā apziņa ir tikai iedīglī, un tāpēc nav arī brīvības problēmas. Brīvais, proti, pieaugušais cilvēks tiks izraidīts no mītiskā paradīzes bērnudārza, taču, lai izraidītu, vispirms ir jākļūst brīvam, ir jānobriest būt brīvam un atbildīgam pašam par sevi – brīvība paredz pacelšanos līdz apziņas stāvoklim «es esmu brīvs» un tāpēc arī vainīgs par brīvības neadekvātu lietojumu.»

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

1.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Orģināls saturs katru dienu

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
Vismaz 365 jauni raksti gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+