Edgars Rinkēvičs: Vēl neesmu nonācis līdz tam, ka sāpes būtu pārgājušas

Varu pateikt, ko darījām, kad 6. maijā biju darba vizītē Kijivā un tikšanās laikā sāka skanēt trauksmes sirēnas.

– Cik plusiņu jūs saņēmāt šajās Saeimas vēlēšanās? 
– (Brīdi domā.) 35 tūkstošus? Man šķiet, mazliet vairāk.

– Jā, ļoti precīzi – 35 072.
– Tas tagad būs tāds tests, ja?

– Jā, sauksim to par testu. Un cik plusiņu saņēmāt Saeimas vēlēšanās pirms četriem gadiem?
– Tiešām neatceros! Iepriekšējās vēlēšanas nav salīdzināmas ar šīm, jo Jaunā Vienotība toreiz saņēma diezgan maz balsu – dabūjām astoņus mandātus parlamentā, līdz ar to plusu bija mazāk. Šķiet, kādi 10 tūkstoši. 

– Arī precīzi – 10 159, pirms nākšanas paskatījos! 
– Bet vēl iepriekšējās vēlēšanās?

– To es nepaskatījos…
– Nu redziet! 2014. gadā laikam bija mazliet vairāk, bet tolaik Vienotībai bija cits rezultāts. Lai ko kurš stāstītu, plusiņi jebkura politiķa sirdi silda, bet svītrojumi – sāpina. 

– Par ko jums vēlētāji šogad salika plusiņus? 
– Gan partijas panākumi, gan mani plusiņi ļoti lielā mērā saistīti gan ar karu, ko Krievija izvērsusi pret Ukrainu, gan visnotaļ konsekvento valdības palīdzību Ukrainai un politiku pret šo agresiju. Plusiņi ir ļoti liels uzticības kredīts. Prieks, ka cilvēki novērtē tavu darbu, bet vienlaikus jāsaprot, ka prasību latiņa ir augsta un to noturēt nebūs tik vienkārši.

– Kurus vēlētājus gribētu satikt – plusiņu licējus vai tos, kas jūs izsvītroja? 
– Virtuāli sociālajos tīklos savā ziņā satieku gan vienus, gan otrus – gan svītrotājus, gan plusu vilcējus, gan tos, kas balsojuši par citām partijām. Domāju, ka daudz ko no tur dzirdētā un lasītā varētu dzirdēt arī uz ielas. Pēdējā laikā cilvēki daudz nākuši klāt, teikuši labus vārdus. Pirms četriem gadiem tā nebija. Neatceros, kad kāds būtu nācis klāt ar kritisku vārdu.