Edgars Klētnieks: Mums pietrūkst latvieša drosmes iestāties par to, kas ir pareizi

– Pamatskolā gribēji būt Valsts prezidents, bet ģimnāzijā – zinātnieks. Kāpēc tu, vidusskolas džeks, sapņoji par zinātni?
– Cēsu Valsts ģimnāzija ir viena no labākajām skolām valstī. Mums ieteica mācīties un vienlaikus domāt, kas tu nākotnē varētu būt, – lai ir vismaz pāris idejas. Ja nekur nespecializēsies, nebūsi vajadzīgs, bet, ja būsi specializējies, lai arī ļoti šaurā nišā, nesīsi vērtību gan sev, gan uzņēmumam, gan sabiedrībai. Sapratu, ka jākoncentrējas tam, kas padodas, un, kaut maziem solīšiem, bet jāiet uz priekšu. Domāju – kas man dabiski padodas? Zinātne! Tur viss ir skaidri, loģiski un acīmredzami – katrs fakts izmērāms. Turklāt ir ļoti daudz iespēju, jo ir tik daudz nezināmā! Lai arī ķīmijā galvenie principi ir materializējušies, katru jauno desmitgadi atkal uzzinām, cik daudz nezinām. Zinātne ir dzīvs process. Cilvēce nekad nesasniegs tādu zinātnes līmeni, lai vairs nebūtu nekā, ko pētīt. Gribēju būt zinātnieks – pētīt, strādāt laboratorijā, izgudrot jaunas zāles, lai palīdzētu ­cilvēkiem.

Man bija skaidrs ceļš – nav svarīgi, cik procentu vērtējumu dabūšu vidusskolas centralizētajos eksāmenos, bet man jādabū medaļa.

– Kad astotajā klasē sākas ķīmija, daudzi vecāki saviem bērniem piekodina: lūdzu, mācies pats, es palīdzēt nevarēšu, jo skolā neko nesapratu.