Dziesminieks Aigariņš: Uz to, ko sauc par Dievu, esmu ļoti noskaities

Uzaugu pie vecāsmammas

«Redzīgiem grūti izprast neredzīgos. Sākumā es redzēju, pat zīmēju un gleznoju. Ja pasaka pienene, man uzreiz ir asociācija – dzeltena! Kad runā par sauli, man acu priekšā stāv tā nolāpītā saule – nevaru ciest karstumu! Ziemā pa māju staigāju līdz vidum pliks un, ja istabā ir vairāk par 18 grādiem, jūtos nelaimīgs. 

Kad sieviņa aizgāja, sēdēju pie galda, raudāju, ar elkoņiem atbalstījies pret galdu. Beigās konstatēju, ka rokām mazie pirkstiņi kļuvuši pilnīgi nejutīgi.

Es jau piedzimu ar glaukomu – tā ir neārstējama slimība. Neviens man nav varējis paskaidrot, no kā tas. Varbūt tāpēc, ka mamma dzēra, kad mani gaidīja… Un vecāmamma arī neredzēja vecumdienās – laikam tā pati glaukoma bija. Teica, ka es esot par vēlu aizvests pie dakteriem… Kad man bija kādi divarpus gadi, vecāki izšķīrās un tēvs mani aizveda pie savas mammas uz Grundzāli. Viņš – Mārtiņš Ikšelis – bija no Bilskas pagasta, kur tagad dzīvo Sestās jūdzes Gedrovičs Agrītis. Mana vecāmamma cēlusies no frančiem – Karlīna, uzvārdā Ellena, pirms apprecēja Ikšeli. Izcila sieviete, visu laiku dziedāja. Smalka dāma, kas tamborēja mežģīnes un spēlēja kokli. Karlīnai piedzima desmit bērnu: piecas meitenes un pieci puikas. Mārtiņos, kur viņi dzīvoja, māja bija nodegusi, un vecāmamma, arī mana tante un onkulis dzīvoja pirtiņā. Vecaistēvs nomira, kad man bija gadi astoņi. Viņi visi esot dziedājuši, bijis pat tāds Ikšeļu koris. Pauļonkulis spēlēja garmošku – man vēl tagad skapī tā stāv. 

Mans tēvs bija ekskavatorists. Mamma aizgāja savā dzīvē. Manu brāli, piecus gadus vecāko Aivaru, uzaudzināja otra vecāmamma. Viņš nesen nomira – pēkšņi nokrita virtuvē. Brālim bija slimas nieres, ik pa divām dienām brauca uz Vidzemes slimnīcu veikt dialīzi. Kopš sieviņa aizgājusi, brālis par mani ļoti rūpējās – zvanīja, pa ceļam uz Valmieru iebrauca ciemos… Tagad šajā ziņā man klājas pavisam švaki.