Basketbola treneris Kristians Broks: Es teiktu, ka sports ir karš, kara aizvietotājs

Kristiana Broka CV

•    Savulaik iekļauts sava vecuma Latvijas basketbola izlasē.
•    2013. gadā bijis starp gada ­treneriem LJBL (Latvijas Jaunatnes basketbola līga).
•    Gada labākais treneris Youcan Youth Basketball Club (Pekina, Ķīna).
•    Bloga abouthegame.com ­īpašnieks.
•    4+ miljonu lasījumu rakstiem par basketbolu Ķīnas lielākajā sporta portālā HUPU.
•    Šobrīd treneris Bertānu Valmieras Basketbola skolā un Valmiera Glass/VIA komandā.

Man miers bija apnicis. Pārlēciens no Saldus kādiem 10 tūkstošiem uz Pekinas 25 miljoniem – pirmās nedēļas bija pilnīgs kultūršoks.

– Kāpēc ievirzījies basketbolā? Tevi interesējusi arī matemātika.
– Es spēlēju no septiņu gadu vecuma, biju liels fanātiķis, visa dzīve bērnībā bija basketbols, no rīta līdz vakaram, bet vienu brīdi domāju, ka tā īsti maizi ar to nenopelnīšu. Bija jādomā, ko darīt, tāpēc matemātika bija prātā, man bija laba atmiņa uz cipariem, labi varēju sarēķināt, bet varbūt ­mazliet sausi likās.

Tad Saldus sporta skolas treneris Uldis Evarsons domāja, kuram dot treniņgrupu, un izdomāja, ka trenēšu es. Sākumā nodomāju – nu nekādā gadījumā. Tomēr paņēmu grupiņu, sāku trenēt, radās azarts, uzvarētkāre.

– Saldus – vidēja mēroga Latvijas pilsēta. Pēkšņi tu nonāc Pekinā, milzu metropolē ar kādiem 25 miljoniem iedzīvotāju, Rīga varbūt ir viens Pekinas kvartāls. No kurienes tāds lēmums? Tu mērķējies dažādos virzienos? Tā bija apzināta vēlme – doties kaut kur pasaulē? 
– Tie seši gadi, kas nodzīvoti Pekinā, padarīja mani par pilnīgi citu personību. Saldū dzīvojot, man bija cits skats uz dzīvi. Tur tev, ja kaimiņš skaļi pļauj zāli sestdienā, tas šķiet traucējoši (smejas). Man vienmēr vīzija par dzīvi bijusi lielāka. Mazpilsētas rutīna bija tā kā apnikusi, un gribējās pasaulē ko redzēt, man ambīcijas pret sevi ir nedaudz lielākas. Internetā sāku meklēt iespējas pastrādāt ārzemēs. Vispirms uzrakstīju uz Dubaiju, bet paskatījos bildes – tādi mazi knauķi jātrenē, jāplaukšķina rokas vai kaut kas angliski jāmāca. Viņi man atzvanīja, bet sarunas pārtrūka.
Tad padomāju – kāds tomēr interesējas par tevi pasaulē, pat piezvana. Izdomāju, ka jāuzraksta vēl kaut kur – uz Singapūru, Honkongu, Pekinu. Vispār kādām septiņām vietām aizrakstīju, no tām divas izrādīja lielu interesi. Ķīnieši teica pavisam tieši – jā, mums vajag, brauc šurp. Pusgadu gaidīju vīzu un jau domāju, ka nebūs.