Atmaksā kredītu? Tad nebrīnies par paaugstinātu asinsspiedienu

Aplēses liecina, ka aptuveni 170 miljoni bērnu pasaules nabadzīgākajās valstīs strādā rūpnīcās, kas ražo dažādu zīmolu apģērbus.

VERGS. Šis vārds mūsdienās daudziem šķiet tāls un svešs. Visticamāk, spilgtākā asociācija ir ar Āfrikas pamatiedzīvotājiem, kuri pret savu gribu bija spiesti strādāt Amerikas kukurūzas, kakao un cukurniedru plantācijās. Taču patiesībā verdzība nekur nav pazudusi, tā ir evolucionējusi un līdztekus klasiskajām un mūsdienās krimināli sodāmajām formām pieņēmusi pavisam jaunas – legālas, kurās cilvēks ir gatavs sevi iejūgt pats. Piemēram, aptuveni 680 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju* nav brīvi savās ikdienas izvēlēs, jo viņu dzīvi lielā mērā diktē modernais «vergturis» – kredīts. Taču par visu pēc kārtas.

Ieskatam par moderno verdzību tās klasiskajā un 21. gadsimta tiesiskajā izpratnē. Ar šo terminu pasaulē visbiežāk definē tādas mūsdienu verdzības formas kā cilvēktirdzniecība, piespiedu, kā arī bērnu darbs. Nevalstiskā organizācija Anti Slavery (Pret verdzību) lēš, ka modernajā verdzībā ir iesaistīti aptuveni 40 miljoni pasaules iedzīvotāju. Šie dati liek aizdomāties, kā gan mūsdienās, šķietami modernā pasaulē, var pastāvēt kas tik aizvēsturisks? Taču atbilde ir visai banāla – cilvēku paverdzināšanas formas laika gaitā kļuvušas daudz rafinētākas un grūtāk pamanāmas.

Modernās verdzības dažādās sejas

21. gadsimtā brīvie un nebrīvie cilvēki, no vienas puses, dzīvo paralēli, no otras – ir cieši saistīti. Tikai retais no mums, iegādājoties jaunus sporta apavus vai T kreklu, aizdomājas, kur un kādos apstākļos preces izgatavotas, ka resursu iegūšanai necilvēcīgos apstākļos nodarbināti bērni. Dažādu starptautisko organizāciju aplēses liecina, ka aptuveni 170 miljoni bērnu pasaules nabadzīgākajās valstīs strādā rūpnīcās, kas ražo dažādu zīmolu apģērbus. Galvenais iemesls, kādēļ viņi ir spiesti to darīt, saņemot par savu darbu ļoti niecīgu samaksu, ir lielā nabadzība. Nereti vecāki vienkārši nevar atļauties savas atvases pabarot, tāpēc tā ir vienīgā iespēja, kā ģimenei nenomirt badā. 

Lielie uzņēmumi, kuru ražotnes nereti atrodas tā sauktajās trešās pasaules valstīs, ekonomē tieši uz saviem darbiniekiem, ne tikai maksājot viņiem ļoti niecīgu ­atalgojumu, bet arī nenodrošinot cilvēka cienīgus apstākļus pat tiktāl, ka darba laikā tiem nav iespējas apmeklēt labierīcības, tādēļ strādājošie spiesti valkāt autiņbikses.