Ar visiem pa labam: Vai tu vispār dzīvo savu īsto dzīvi?

Nespēja iebilst 

Ja vajadzētu izveidot laba cilvēka portretu, pirmais, kas nāk prātā – vienmēr smaidīgs, apmierināts ar dzīvi, komunikācijā ļoti jauks un patīkams. Diez vai kādam ir kas iebilstams pret labi audzinātiem, pieklājīgiem cilvēkiem ar labām manierēm, kas prot pateikt komplimentus, svētkos dāvina puķes un vienmēr ir laipni. Būt pa labam ir ļoti svarīga psiholoģiskās aizsardzības funkcija – tu labi uzvedies, seko citu domām un vēlmēm, lai neizsauktu diskomfortu citos un neraisītu konfliktu. 

Bet dzīvot labā cilvēka dzīvi var izrādīties ļoti grūti.

Bet ir kāda nianse. Ja vienmēr esi konstanti jauks cilvēks, kurš nevienam neiebilst, ne par ko nelecas un ar kuru vienmēr ir viegli, vai tu vispār dzīvo savu īsto dzīvi un pa īstam esi ­laimīgs?!

Jājautā – kāpēc tu nekad nevienam neiebilsti? Viens no iemesliem – tev vispār nav viedokļa. Ko nozīmē iebilst vai izteikt viedokli? Piepūlēties un uzņemties atbildību par teikto. Daži to negrib. Par šādiem cilvēkiem mēs nereti sakām – viņš jau ir bez mugurkaula. Šajā teicienā ir sava daļa taisnības. Lai paustu viedokli, vispirms jāciena pašam sevi, jo ar pašcieņu paustu viedokli respektēs arī citi. Pat tādā gadījumā, ja viņi šim viedoklim nepiekritīs. Savukārt pašcieņas trūkumu ļoti labi var nolasīt viedoklī, kas izskan kā aizstāvēšanās vai arī gluži pretēji – uzbrukums. Īpaši, ja tas ir izteikts asā formā. Iemesli bailēm paust viedokli var būt dažādi. Sākot ar traumatisku pieredzi un turpinot ar dzīves laikā iegūtām bailēm. Iespējams, kādreiz ir noniecināta tava iniciatīva vai, kad iebildi pret kaut ko, tevi sodīja. Agrīnā vecumā piedzīvotas situācijas atstāj nospiedumus, no kuriem grūti pēc tam izrauties ārā. Mūsos var mājot gan lielas bailes, gan kauns, gan ļoti liela trauksme un nemiers par kaut ko. Lai to visu noslēptu, pielāgojam savu «labo» masku. Bet dzīvot labā cilvēka dzīvi var izrādīties ļoti grūti.