Alvis Hermanis: Gribu beidzot uztaisīt tādu izrādi, lai visi ir galīgi nokaitināti

 Zemessardzei vairs neesmu derīgs, bet man ir skaidrs, ka, ja nu kas, tad… Kaut kādā veidā gribu būt noderīgs un, protams, netaisos emigrēt.

– To, kas tevī šobrīd notiek, labi var redzēt, vien palūkojot, ar ko tu dalies sociālajos tīklos… 
– Tas notiek ar visiem. Sešu mēnešu laikā pasaule pilnībā ir mainījusies. Esam tik daudz jauna uzzinājuši par sevi un citiem kā nekad iepriekš – neatceros neko līdzīgu. Tik daudz masku krīt – gan savējo, gan svešu. Ukraiņiem jāsaka paldies par to vien, ka viņi ir noņēmuši mūsu greizās brilles un tagad cilvēkos ieslēgti pilnīgi citi kritēriji: kādiem ir jābūt vīriešiem, kādām – sievietēm, kādiem jābūt prezidentiem, žurnālistiem. Pusgada laikā esam pamodušies, un stāsts vēl nav galā. Jocīgā valsts Krievija attīstās pēc velns zina kādiem dabas likumiem… Turpinājums ir neizbēgams, iespējams, nāks vēl lielāka pamošanās. 

– Kā sevi pasargāt? 
– Neviens pasaulē to riktīgi nezina. Varu tikai teikt par sevi – man ir 57 gadi, Zemessardzei vairs neesmu derīgs, bet man ir skaidrs, ka, ja nu kas, tad… Kaut kādā veidā gribu būt noderīgs un, protams, netaisos emigrēt. Un pat jūtu, ka manī ir pamodies tāds kā karotprieks. Nupat izlasīju, kā argentīniešu rakstnieks Borhess raksta par tango izcelsmi: sākumā tā bijusi karavīru deja, to dejojuši divi vīrieši karavīri. Tango tātad ir sakars ar karu un karotprieku. Karošana ir arī baudas paveids. Un latviski tas tieši tā arī skan – karotprieks. Tas ir tāpat kā, piemēram, kautiesprieks. Ne tikai pēc Borhesa, bet arī samuraju teorijām, karošana ir dziļāks instinkts. Te daudz var filozofēt, bet neizplūdīšu.