Aktieris Jakovs Rafalsons: Izglītotiem cilvēkiem likumi nav vajadzīgi

Lokdauna klusumā – 5. novembrī – septiņdesmit piekto dzimšanas dienu nosvinēja iemīļotais aktieris JAKOVS RAFALSONS. Mājās, divatā ar dzīvesbiedri Gaļinu, jo ir likumpaklausīgs cilvēks.
Gunta Šenberga
Foto: Matīss Markovskis

«Esmu nodzīvojis jau diezgan garu mūžu – 75 gadus –, taču nespēju iedomāties, ka ar mums varētu notikt kaut kas tāds, kas vairāk līdzinās absurda teātrim. 20. novembrī pirmizrādi piedzīvoja mūsu teātra veltījums Fjodora Dostojevska 200 gadu jubilejai, stāsta Stepančikovas ciems dramatizējums. Esmu pateicīgs teātrim, kas izvēlējās šo Dostojevska darbu, un režisoram Sergejam Golomazovam, kurš atradis interesantu risinājumu. Ir vērts šo izrādi noskatīties!

Ja izrāde gadu netiek spēlēta, tā mirst. Manī ir mirušu lomu un izrāžu kapsēta.

Es nekad nemēdzu teikt: laba izrāde vai ļoti laba. Mans vērtējums ir vienkāršs: nav jākaunas par izrādi. Un, lūk, ja man nav jākaunas, tas jau daudz ko nozīmē. Man nav jākaunas, ka piedalos šajā izrādē. Iestudējām izrādi pandēmijas laikā, kad pat atbraukt uz mēģinājumu ar sabiedrisko transportu bija problemātiski. Bet mēs to izdarījām. Un pēc tik daudziem pārdzīvojumiem un nervu tērēšanas radīšanas laikā pirmizrādē bija tāds prieks! Lai gan skatītāju rindas retas un, skatoties zālē no skatuves, sajūta ir diezgan riebīga.

Aktieriem taču patīk, ja zāle ir pilna, visas sēdvietas aizņemtas. Bet tagad – sēž cilvēki, iestādīti kā kartupeļi kvadrātligzdās, atdalīti cits no cita ar barjerām… Arī viņi tā nav pieraduši, nezina, kā reaģēt: vai smieties, vai aplaudēt, vai tomēr ne – ja nu nedrīkst, ja nu es traucēju… Izrāde taču ir apmāns, un skatītājam jāaizraujas, jāpriecājas par to, kā viņu māna. Tagad to ir sarežģītāk izdarīt. 

Kad dzīvojām normālos laikos un teātris uz mēnesi tika slēgts atvaļinājuma dēļ, atgriežoties mēs jau nervozējām, jo mēnesi nebijām bijuši uz skatuves, nav bijis ikdienas treniņa, kas aktierim vajadzīgs. Taču tas bija tikai viens mēnesis… Tad ko lai saka tagad, kad uz skatuves neesi bijis gandrīz gadu? 

Vispirms bija milzīgs, gandrīz pusgadu ilgs lokdauns, kad nedrīkstēja spēlēt. Tagad atkal. Pirms pēdējā lokdauna paguvām parādīt divas trīs izrādes. Aktierim tādos apstākļos ir grūti. Ja izrāde gadu netiek spēlēta, tā mirst. Manī ir mirušu lomu un izrāžu kapsēta. Teksts nemainās un var pagaidīt, ja aizmirsies, atkārtot, bet izrādē līdz ar tekstu ir tik daudz visa cita, kas aiziet nebūtībā. Pēc tik ilga pārtraukuma izrādes ir jāatjauno, bet atjaunot nereti ir grūtāk nekā radīt no jauna. Tagad no repertuāra izņēma izrādi Tango ar Stroku¸ kurā es spēlēju tango karali Oskaru Stroku.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

5 €/raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Oriģināls saturs katru dienu

3,49 €/4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
2 orģinālraksti dienā 365 dienas gadā

34,99 €/1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+