Agris Lielbārdis: Paša piespriesto sodu izciest devos Bruknas kopienā

«Man nekad nav vajadzējis skaļi saukt: ciema ļaudis, paskatieties – esmu uzkāpis kokā! Pat tuvi cilvēki ir prasījuši: cik tev maksā par to, ko tu dari? Kas tev no tā, ka kādam citam ir labāk? Būtu studiju gados no Baltkrievijas kontrabandas cukuru vedis – sen brauktu džipā! Bet tā es nejustos brīvs, un tas mani nedarītu laimīgu,» tā par savu vēlmi palīdzēt bezpajumtniekiem, alkoholiķiem un citiem dzīves pabērniem saka AGRIS LIELBĀRDIS.
Lolita Lūse
Lolita Lūse
Foto: Matīss Markovskis

Daudziem bezpajumtniekiem ir augstāka izglītība nekā Saeimas deputātiem un skaidrāka izpratne par taisnīgumu nekā Augstākās tiesas tiesnesim.

Studējis aktiermākslu, mācījies Rīgas Sarkanā Krusta koledžā un strādājis par sanitāru, trīs gadus pavadījis Rīgas Garīgajā seminārā. Bijis līdzās bezpajumtniekiem, 12 gadu darbojies Bruknas kopienā un strādājis par latviešu valodas, fizkultūras, amatu mācības un kristīgās mācības skolotāju Bārbeles Zēnu pamatskolā. No Bruknas aizgājis, jo kopienas darbībā vairs neredzējis garīgumu.

Ja tētis un mamma būtu izšķīrušies agrāk, manis, visticamāk, nebūtu. Esmu piektais bērns sešu bērnu ģimenē. Kad dzima jaunākais brālis, mamma un tētis jau bija šķīrušies. Klasika: alkohols, vardarbība. Varētu teikt: mammai sen vajadzēja šķirties, nevis tādā laulībā radīt sešus bērnus. Vai varu ko pārmest? Vai būtu labāk, ja es nebūtu piedzimis?  

Mamma nomira pirms septiņiem gadiem. Tēvs, šķiet, vēl ir šaisaulē. Esmu viņu saticis divreiz: māsīcas kāzās un reiz, kad bijām ciemos. Trešā reize, kad varējām tikties, bija tēta mammas, mūsu vecmammas, bēres, bet viņš neieradās. Tēvs nekad nemeklēja tikšanos ar mums. Varbūt apjauta vainas lielumu, bet nespēja pārkāpt savas kļūdas atzīšanai, tāpēc pagāja malā.

To, cik ļoti puikam vajadzīgs tēvs, esmu daudzkārt redzējis svešos piemēros. Bērnībā tēvu meklēju mežā. Paņēmu savus suņus, uztaisīju loku un – purvā. Tā es izaugu par vienpati. Teorētiski saprotu, ka arī man pietrūkst tēva, bet dvēseliski – tukšums. Cilvēkam nevar pietrūkt tā, kā viņam nekad nav bijis. Ja es būtu viņu kaut mazliet izjutis, visticamāk, mani interesētu, kā tēvs izskatās, kā ir mainījies, kā dzīvo, ko domā. Bet mani tas neinteresē. 

Kad Bruknā manā paspārnē nonāca pusaudži, kas auguši bez tēva, iedomājos arī par sevi. Mēdzu teikt, ka viņiem ir hronisks vīrieša trūkums organismā. Šiem bērniem ir gan sāpe par to, kā trūcis, gan nespēja atzīt, ka pats kaut ko dzīvē esi aizlaidis šķērsām. 

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

5 €/raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Oriģināls saturs katru dienu

3,49 €/4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
2 ORĢINĀLRAKSTI DIENĀ 365 DIENAS GADĀ

34,99 €/1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+