(18+) Zelda: Nekā nespēju saprast faktu, ka tikko precējušies jauni cilvēki nevis kniebjas, bet liek puzli

Mēs nevaram pret kādu izjust kaisli tikai tāpēc, ka viņš ir labs cilvēks. Cieņa un apbrīna arī nav tās, kas rada kaisli.

Vairākus gadus veiksmīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem realizējusi shēmu, kad vienlaikus ir vairāki mīļākie (atceraties stāstiņu «Tu neesi vienīgais»?), pirms pāris gadiem pēkšņi nolēmu tā vairs nedarīt. Pat nezinu, kāpēc tā sanāca, – vai nu pārāk paļāvos uz aktīvāko un man tuvāko no visiem tālaika mīļdraudziņiem (kurš gan jau ar pirmo tikšanos bija izlikts ārpus konkurences), vai arī tas, ka vissenākajam no tā saraksta parādījās nopietnas attiecības. Viņš, apzinīgs būdams, mani par to informēja un ierosināja būt just friends, ko mēs vairākus gadus arī visnotaļ veiksmīgi realizējām. Vēlāk arī visas tās izolēšanās un mājsēdas ietekmēja manu rezervistu soliņu, jo kas lai zina, ko katrs no viņiem saticis, kur bijis… Kovidam gumiju neuzvilksi.

Pērnvasar, kad pēc vairākgadu draudzības pauzes man aplinkus centās pateikt, ka mēs varētu atgriezties pirmsdraudzības situācijā jeb atkal kļūt par mīļākajiem, īsti nebiju gatava uzreiz teikt JĀ. Pasmējusies par seno teicienu «mīlestība dzīvo trīs gadus», netaisījos mainīt esošo ritmu ar tikai vienu mīļāko. Piedāvājums laiku pa laikam tika atkārtots, arī pati pa brīdim atcerējos to, ka bija taču labi. Tikai… nez no kurienes bija izlīdusi un savas tiesības uz viedokli centās pieteikt sirdsapziņa. Otrais es murmināja kaut ko par uzticību un vēl visādas situācijai nepiemērotas lietas. 

Tomēr kādā vēsā ziemas vakarā atsaucos viņa ierosinājumam tikties.