(18+) Seksa apskatnieces Zeldas sleja. Melot nedrīkst teikt taisnību

Lamatas parādās brīdī, kad satiekas divi, kuriem aiz muguras ir vairāk gadu, nekā atlicis uz priekšu.

Kad esam pavisam jauni un bieži vien redzam pasauli melnbaltu, bez pustoņiem, šie jautājumi pārāk nenomoka. Vai nu melojam, vai arī sakām baltu taisnību, nerēķinoties ar sekām. Un vai tad jaunībā ir baigi daudz tāda, ko vajadzētu slēpt? 

«Pastāsti man par sevi visu, visu» mēdz teikt viens otram tie, kas tikko sagājuši kopā. Tā gribas zināt patiešām visu, visu ko jauniegūtā simpātija piedzīvojusi! Un mēs viens ­otram stāstām par ģimeni, bērnību, skolu, studijām, darbu… protams, arī par pirmo mīlestību vai simpātijām. Varbūt pieminam pirmo skūpstu un kopā par to pasmejamies. Iespējams, kāda nianse tiek noklusēta, par daļu stāstītā ir vienalga, tomēr 99 % gadījumu īpaši uzmanīgi klausāmies un noskaidrojam visu, kas saistīts ar partnera agrāko mīlas dzīvi. Kad abi ir jauni, šī joma, tīri teorētiski, nav bagātīgu notikumu pilna un ar to var padalīties, neko īpaši daudz nenoklusējot. Lamatas parādās brīdī, kad satiekas divi, kuriem aiz muguras ir vairāk gadu, nekā atlicis uz priekšu. Jo abiem ir skaidrs, ka ne viens, ne otrs nav nupat izmucis no klostera vai arī divdesmit gadu nevainīgi atradies komatozā stāvoklī. Ir bijušas attiecības, ir bijuši vīri un sievas, mīļdraudziņi un mīļākās, bijuši tie, kurus gribas aizmirst, un tie, kurus atcerēsimies vienmēr. 

Ko stāstīt, lai neaizbiedētu? Ko pieminēt, lai radītu labāk iespaidu? Vai kaut kas no atklāti pateiktā man liks izskatīties nožēlojamai vai, tieši pretēji, cienījamai? Jeb, īsāk sakot, – melot vai teikt taisnību?