Traumatologs ortopēds Mārtiņš Malzubris: Zinu, ka tur ievainoto daudzums ir vājprātīgs

ANAM­NĒ­ZE

•  Ārsts otrajā paaudzē, rīdzinieks.
•  Drīzumā svinēs 40. dzimšanas dienu.
•  Mamma Maija – interniste un neirosonoloģe, tētis Viktors bija lidotājs.
•  Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas 4. nodaļas vadītājs.
•  Strādā arī Brūču klīnikā un Rietumu klīnikā.
•  Docētājs Rīgas Stradiņa universitātes Ortopēdijas katedrā.
•  Specializējies kaulu infekciju ārstēšanā, pēdas un rekonstruktīvajā ķirurģijā.
•  Mediķa karjeru sāka kā sanitārs Rīgas 1. slimnīcā.
•  2007. gadā ieguvis ārsta grādu Rīgas Stradiņa universitātē.
•  Profesionālo kvalifikāciju papildinājis dažādās Eiropas klīnikās Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, Šveicē, Zviedrijā un citur. 
•  Kopā ar sievu Lailu audzina trīs dēlus: Matīsu (13), Jēkabu (10) un Miķeli (4).
•  Aizrautīgi sporto – skrien, nodarbojas ar orientēšanos, makšķerēšanu un zemūdens medībām.
•  Pats savām rokām uztaisījis mucveida pirtiņu. «Katrs dēlis ir neskaitāmas reizes apčubināts – tādā pirtī ir pavisam cita sajūta!»

Ukrainā strādājam bez jebkādiem līgumiem. Ja redzam, ka spējam to, ko nevar paveikt vietējie, un tas ir vajadzīgs, tad neviens nejautā, vai tev ir papīrs.

– Dakter, tiešām operējāt vai bijāt tikai līdzās?
– Dēlam no apakšstilba vajadzēja izņemt ārā divus gadus vecās skrūves – to darīju pats. Tikmēr rokas ķirurgs operēja lauzto pirkstu. Viens no maniem skolotājiem, dakteris Valdis Andersons, teica: «Ja pats esi operējis, tad zini, ko esi izdarījis, un, ja esi pārliecināts par to, ko dari,  – un katram ķirurgam ir jābūt drusku pašpārliecinātam –, tad esi izdarījis labāko, ko spēj, un viss ir kārtībā.»

– Dēls droši vien arī jutās mierīgāk, pirms aizmigšanas operāciju zālē blakus redzot tēti.
– Es savus dēlus audzinu bez uķināšanās. Protams, prasu atbildību, kā jau vecāki prasa bērniem, bet ikdienas lietās gribu, lai dēli mācās būt līdzvērtīgi, kā pieaugušie. Pēc iespējas ātrāk. Man šķiet, ka tad puikas arī vairāk uzticas, mums ir labākas, draudzīgākas attiecības. Bet dažreiz varbūt prasu par daudz – vairāk fiziskā ziņā, nevis emocionāli – un pusceļā saprotu, ka viņi tomēr ir vēl bērni. Tad piebremzēju.

Sieva Laila ir mazliet stingrāka par mani. Mums ģimenē nav tādas šausmīgas autoritātes, mēs esam vairāk vērsti nevis uz striktiem noteikumiem, bet uz runāšanu. Ir jautājumi, par kuriem diskutējam. Man ļoti patīk, ka ar sievu mums daudzos jautājumos ir pilnīgi vienāds viedoklis, līdz ar to varam ieņemt vienotu fronti un nav savā starpā jāstrīdas, kā būtu labāk.