Plastikas ķirurgs Ansis Ģīlis: Gribēju cirst arī pats savu ceļu

ANAM­NĒ­ZE

•  37 gadi. Pēc horoskopa – Zivis, dzimis 19. februārī.
•  Viens no ārstu Ģīļu dinastijas. Iet sava tēva Jāņa Ģīļa pēdās – plastikas ķirurgs ar iniciatīvu un atbildības sajūtu. 
•  Veic sejas, krūšu un ķermeņa estētiskās un rekonstruktīvās operācijas, arī botulīna toksīna un hialuronskābes injekcijas.
•  Ārsta grāds iegūts 2011. gadā, plastikas ķirurga sertifikāts – 2016. gadā.
•  Šajā pavasarī pabeidza četrus gadus ilgo Eiropas maģistra programmu ķirurģiskajā onkoloģijā, rekonstruktīvajā un estētiskajā krūts ķirurģijā Barselonas Universitātē. 
•  Strādā Plastikas ķirurģijas klīnikā un Stradiņa slimnīcas Krūts slimību centrā. 
•  Lepojas, ka ar tēvu ir labi čomi un ka abiem ir līdzīga gaume hobijos – patīk slēpot, braukt ar kalnu riteņiem vai motociklu, atpūsties uz ūdeņiem, ceļot.
•  Ģimene: sieva Līga un meita Amēlija (novembrī būs 5 gadi). No pirmās laulības ir dēls Miķelis (12 gadi). 
•  Filma, ko skatītos vēl un vēl, – Klints Īstvuds Brīnumainā izglābšanās Hudzonā (Sully: Miracle on the Hudson).
•  Dziesma, kas paceļ debesīs: Coldplay – Fix You.
•  Ar attieksmi. Martā un aprīlī organizēja palīdzību Ukrainas slimnīcām: nosūtīts specifisks brūču kopšanas aprīkojums un negatīvā spiediena terapijas iekārtas.

Arī man ir norādīts uz kādiem trūkumiem manās zināšanās, pieminot, ka pārējie Ģīļi gan ir izcili ķirurgi – lai es saņemos.

– Cik tagad ir ārstu Ģīļu?
– Labs jautājums! Mans tētis Jānis ar diviem brāļiem – Valdis, plastikas ķirurgs, bērnu ķirurgs Lāzerplastikas klīnikā, ar lāzerķirurģijas tehnoloģijām ārstē bērniem ādas audzējus un citas slimības, un Dainis, kurš ir urologs Veselības centrā 4. Tātad trīs… Mans brālēns Ainārs, bērnu ķirurgs un urologs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs. Ārsts esmu es, un mana māsīca Anete Laura, Valda meita, šogad ir kļuvusi par ārsti, iestājusies dermatoloģijas rezidentūrā. Kopā šobrīd sanāk seši aktīvi praktizējoši. Plus mana mamma un krustmāmiņa, kas ir ārstes, bet tieši savā specialitātē vairs nestrādā. 

– Teikšu uzreiz, man ļoti simpatizē, ka esat izvēlējies ne to vieglāko ceļu un tagad strādājat arī Stradiņos. Ir taču atšķirība, ja salīdzina ar privātklīniku. 
– Milzīga. Kaut kādā ziņā jūtos privileģēts tādēļ, ka šobrīd mūsu paaudze drusciņ citādāk redz medicīnu. Mēs mēģinām dažādas vēsmas no privātās medicīnas ievest valsts medicīnā, tai skaitā valsts slimnīcās, pamainīt attieksmi, darba ritmu. Faktiski tas noticis pēdējo piecu, septiņu gadu laikā, kad esam atvadījušies no klasiskajiem nodaļu vadītājiem, no subordinācijas, kas saistīta ar organizatorisko darbu. Mazās šūniņas – vismaz tās, ko mēs Stradiņos veidojam, – Krūts ķirurģijas vienība, Endokrīnās ķirurģijas vienība, – tendētas uz pacientu ērtībām un komfortu. Katrai vienībai ir pacientu aprūpes koordinators, ar kura starpniecību notiek pamatsaziņa, viņš palīdz iestāties slimnīcā, palīdz izrakstīties, sagatavo aprēķinus, izsniedz rekomendācijas.