Neviens man neizstāstīja, kāda būs dzīve pēc amputācijas

Tehniskā ortopēde Dina Grīnberga jeb, kā bērni saka, meitene ar robotkāju, cer Rīgas maratonā pirmo reizi dzīvē noskriet sešu kilometru distanci. Dinai tas ir īpašs notikums, jo otras kājas vietā viņai ir protēze. Lēmumu par amputāciju 12 gadu vecumā Dina pieņēma pati, un pirms dažiem gadiem kā apliecinājumu tam, ka pilnasinīga dzīve turpinās, saņēma Latvijas lepnuma balvu Zelta ābele.
Arta Lāce
Foto: Matīss Markovskis

Divpadsmit gadu vecumā uzzināju, ka kreisās kājas apakšstilba lielkaulā man ir ļaundabīgs audzējs osteosarkoma – kaulu vēzis.

Vienkāršs lēmums 

«Bērnībā biju ļoti aktīvs bērns, jaunākā četru bērnu ģimenē. Vienpadsmit gadu vecumā parādījās stipras sāpes kreisajā kājā. Bija vasara, un tajā laikā dzīvoju ar padsmit gadu vecāko māsu Ketiju un vecāko brāli Rolandu, jo mamma bija nesen pārcēlusies uz Angliju, lai tur strādātu. Man ir vēl viena māsa – Monta. Tajā laikā dejoju tautiskās dejas, un likās, ka kāja sāp slodzes dēļ. Bet tad izmainījās arī audu krāsa, un es nonācu uz pārbaudēm slimnīcā. 

Divpadsmit gadu vecumā uzzināju, ka kreisās kājas apakšstilba lielkaulā man ir ļaundabīgs audzējs osteosarkoma – kaulu vēzis. Kad saslimu, kā teica Ketija, dabūjām mammu atpakaļ, un viņa visu laiku slimnīcā bija kopā ar mani. Man kā bērnam tas bija citādāk – es līdz galam neapzinājos situācijas nopietnību. Jā, bija nepatīkami, pat ļoti, bet nelikās, ka ir noticis kaut kas briesmīgs, ka draud kas slikts. Pieaugušajiem tā bija daudz lielāka drāma. 

Tika uzsākta ķīmijterapija, bet vēzis nesaruka. Vajadzēja operēt, un bija trīs iespējas. Pirmā – rotoplastika, kad ceļgala locītavu aizstāj ar potītes locītavu. Latvijā ir cilvēki ar tādām locītavām, vienīgi – tas varbūt nav labākais variants onkoloģiskiem pacientiem, jo sadzīšanas process ir ļoti, ļoti sarežģīts, un var būt komplikācijas. 

Tolaik rotoplastika Latvijā bija izmēģināta, bet rezultāts – ne visai veiksmīgs. Vēl viens variants bija aizvietot kaulu ar metāla stieni, kas ik pa laikam būtu jāpagarina atbilstoši augšanai. Taču tad, ja kāju saglabātu, pastāvētu lielāks risks, ka paliek arī vēzis. Visdrošākā iespēja bija amputācija, un lēmums par kājas noņemšanu bija tīri manējais. 

Pieņemt lēmumu par kājas amputāciju divpadsmit gadu vecumā noteikti ir vieglāk nekā pieaugušam cilvēkam. Man kā bērnam tas likās vienkārši, bez domas par to, kā es tagad dzīvošu tālāk.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

5 €/raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Oriģināls saturs katru dienu

3,49 €/4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
2 ORĢINĀLRAKSTI DIENĀ 365 DIENAS GADĀ

34,99 €/1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+