Neviens man neizstāstīja, kāda būs dzīve pēc amputācijas

Divpadsmit gadu vecumā uzzināju, ka kreisās kājas apakšstilba lielkaulā man ir ļaundabīgs audzējs osteosarkoma – kaulu vēzis.

Vienkāršs lēmums 

«Bērnībā biju ļoti aktīvs bērns, jaunākā četru bērnu ģimenē. Vienpadsmit gadu vecumā parādījās stipras sāpes kreisajā kājā. Bija vasara, un tajā laikā dzīvoju ar padsmit gadu vecāko māsu Ketiju un vecāko brāli Rolandu, jo mamma bija nesen pārcēlusies uz Angliju, lai tur strādātu. Man ir vēl viena māsa – Monta. Tajā laikā dejoju tautiskās dejas, un likās, ka kāja sāp slodzes dēļ. Bet tad izmainījās arī audu krāsa, un es nonācu uz pārbaudēm slimnīcā. 

Divpadsmit gadu vecumā uzzināju, ka kreisās kājas apakšstilba lielkaulā man ir ļaundabīgs audzējs osteosarkoma – kaulu vēzis. Kad saslimu, kā teica Ketija, dabūjām mammu atpakaļ, un viņa visu laiku slimnīcā bija kopā ar mani. Man kā bērnam tas bija citādāk – es līdz galam neapzinājos situācijas nopietnību. Jā, bija nepatīkami, pat ļoti, bet nelikās, ka ir noticis kaut kas briesmīgs, ka draud kas slikts. Pieaugušajiem tā bija daudz lielāka drāma. 

Tika uzsākta ķīmijterapija, bet vēzis nesaruka. Vajadzēja operēt, un bija trīs iespējas. Pirmā – rotoplastika, kad ceļgala locītavu aizstāj ar potītes locītavu. Latvijā ir cilvēki ar tādām locītavām, vienīgi – tas varbūt nav labākais variants onkoloģiskiem pacientiem, jo sadzīšanas process ir ļoti, ļoti sarežģīts, un var būt komplikācijas. 

Tolaik rotoplastika Latvijā bija izmēģināta, bet rezultāts – ne visai veiksmīgs. Vēl viens variants bija aizvietot kaulu ar metāla stieni, kas ik pa laikam būtu jāpagarina atbilstoši augšanai. Taču tad, ja kāju saglabātu, pastāvētu lielāks risks, ka paliek arī vēzis. Visdrošākā iespēja bija amputācija, un lēmums par kājas noņemšanu bija tīri manējais. 

Pieņemt lēmumu par kājas amputāciju divpadsmit gadu vecumā noteikti ir vieglāk nekā pieaugušam cilvēkam. Man kā bērnam tas likās vienkārši, bez domas par to, kā es tagad dzīvošu tālāk.