Monika Zīle: Rokai, kas ceļ laukā no izmisuma grāvja, ir jābūt manis pašas

Šovasar rakstniece, žurnāliste un publiciste Monika Zīle svinēs 81 gada jubileju. Kad sākam interviju, Monika smejot paškritiski saka: «Es nudien sevi nevaru uzskatīt par labu piemēru citiem, nevaru cilvēkiem dot padomus, kā dzīvot! Kad es, liriski izsakoties, no sava mūža kalna atskatos uz visu, kas pieredzēts, man godīgi jāteic: mediķi un farmaceiti ir ieguldījuši lielas pūles, lai es tik ilgi varētu turpināt savu ne pārāk veselīgo dzīvesveidu.» Monikas stāsts ir apbrīnojams, jo viņa ir spējusi dzīvi pieņemt visās tās krāsās.
Ieva Jātniece
Foto: Ieva Andersone. Stils: Alise Kraukle

Mājās – arvien kāds slimnieks

«Mana bērnība pagāja sarežģītajos pēckara gados. Teju visi, kas tajā laikā dzimām un augām laukos, esam piedzīvojuši dziļu nabadzību un postu. Nežēlojos, vienkārši tāds bija laiks – vēstures rats gāja pāri manas paaudzes mūžiem. 

Pieticība tolaik bija milzīga. Cilvēki pa dienu garas darba stundas strādāja kolhozā, par to saņemot grašus. Bet vakaros un brīvdienās – savā saimniecībā. Tas bija kā likums – ja tev ir zemes pleķītis, tajā jāizaudzē uzturs, un, ja ir kūts, tajā jābūt kādam lopiņam. Tomēr pašu spēkiem vien sagādāt pilnvērtīgu ēdienu bija grūti. 

Ja es domāju par savas bērnības spilgtākajām atmiņām, tad tās saistītas ar nemitīgām slimībām.

Atceros, kara un pēckara gados pie manas vecmāmiņas (šodien viņu dēvētu par dziednieci) cilvēki vērsās pēc palīdzības, jo, visticamāk, vitamīnu trūkuma dēļ bērniem izsitās lieli augoņi, ar kuriem bija grūti tikt galā. Man pašai šis posts gāja secen, bet atmiņā palicis, ka bieži ziemās slimoju ar vīrusu izraisītām infekcijām. Tas ir loģiski: mums nebija sezonai piemērotu drēbju un apavu, tāpēc bieži saaukstējāmies. Bērnībā naktīs modos no augstas temperatūras radītiem murgiem. Bet, kad organisms pakāpeniski atveseļojās un pa dienu biju izgulējusies, nakts vidū pamodos un vēros logā, pa kuru iespīdēja zilgana gaisma. Neko citu darīt nevarēju – elektrības nebija, mājās bija auksti, tāpēc vajadzēja vien palikt gultā un pacietīgi gaidīt rītu. 

Ja es domāju par savas bērnības spilgtākajām atmiņām, tad tās saistītas ar nemitīgām slimībām. Mūsu mājās vienmēr bija kāds slimnieks, turklāt ar kādu nopietnu kaiti. Tas nebija tā, kā šodien, kad cilvēks staigā apkārt un sūdzas, cik slikti jūtas… 

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

5 €/raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Oriģināls saturs katru dienu

3,49 €/4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
2 ORĢINĀLRAKSTI DIENĀ 365 DIENAS GADĀ

26,99 €/1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+