Medmāsa Zaiga, kuru neapturēja insults un ratiņkrēsls: Sievietei pēc 65 dzīve tikai sākas!

Insults – mājiens beidzot apstāties

Pirms desmit gadiem piedzīvoju insultu, un tas bija manas dzīves pagrieziena punkts, pēc kura septiņus mēnešus biju piekalta ratiņkrēslam. Man bija pilnīga kreisās ķermeņa puses paralīze, un ārste slimnīcā atklāti pateica, ka manā situācijā cilvēki parasti neizdzīvo… Bet Dievs mani pažēloja, un tas nozīmē, ka vēl esmu vajadzīga cilvēkiem. Vēl viņa piebilda – ja reiz man atņemta puse ķermeņa, tā ir zīme, lai es beidzot apstājos un vairs nedaru sev pāri, par daudz strādājot. Atklāti sakot, man tiešām bija ļoti liela darba slodze. Turklāt viens brālis bija aizgājis ar insultu. Tad otrs…

Lai gan pati esmu mediķe un zinu, kas ir insults, tobrīd dakteres teikto tā īsti neuztvēru un vaicāju, vai pēc četrām dienām varēšu lidot uz Vāciju kopā ar saviem Sarkanā Krusta jauniešiem. Vēl prasīju, kad varēšu braukt ar auto. Daktere man smaidot atbildēja, ka tajā dienā, kad es braukšu pa ielu ar auto, viņa uz darbu labāk nenāks… To, cik ar mani ir nopietni, sapratu tikai tad, kad daktere teica, ka nekādu plānu, būs jāpaliek mājās!