Knuts Skujenieks: Šlipses es nenēsāju – tās man atgādina karātavas

Godīgi sakot, 80 gados jutos daudz spraunāks. Lieta tāda, ka sāku palēnām drupt, jo tā kā būtu laiks.

Neštandarta žokliš

Kad nonāku pie Skujenieku mājas Salaspilī, zvanu dzejniekam, un viņš gar aizkara maliņu skatās uz mani caur logu – baltā bārda spīd vien! Atskan riešana, un pretī lēkšo no patversmes paņemtā Poga, bet durvīs gaida Inta, jau pa gabalu saucot, lai uzmanos – slidens! Lai gan tiekamies pirmoreiz, Knuts mani sagaida kā mīļu ciemiņu – apskaujamies, un esmu pavisam aplaimota. Mīlestība pret Skujenieka dzeju man sākās ar skolotājas dāvināto krājumu Līdz kailai rokai. Tie bija dumpja gadi, un tolaik komatu neesamība Knuta dzejā labi sasaucās ar iekšējo protestu pret pastāvošo kārtību. Kā pierādījumu steidzu skaitīt pantu, kurš bija pirmais manā dzīvē: «tev štīgoju eš kokleš/ pēč teviš tvīkšt manš garš». Bet autors, pacēlis roku, mani aptur un saka: «Atvainojiet, te ir jārunā tā!» – un izvirza apakšžokli uz āru, un tālāk mēs skaitām kopā: «kaut neštandarta žokliš/ bet dvēšlē pavašarš».

Plecos Knutam jau 85 gadi, un vairs tik sprauni neiet, tomēr, kā viņš stāsta, abi ar Intu ir dabūjuši visas trīs kovidpotes un priecājas par nākamajā dienā gaidāmo pasākumu saistībā ar viņa tulkoto Zālamana dziesmu, kas iekļauta arī Bībeles jaunajā tulkojumā. Viņiem pietrūkst sabiedriskās dzīves. «Lielākā problēma ir ar ciemiņiem – nav jau vairs, ko aicināt! Pat uz 80 gadu jubileju! Auziņa, Čaklā, Kronberga vairs nav. Tagad Peters palicis, ar to vismaz darīšanas ir. Tāpat arī ar radiem. Mūsu gados ir visādu veidu problēmas,» spriež Inta.