Ilze Jurkāne: Savu neauglību neuztvēru kā milzu problēmu – es to pieņēmu

Lai gan es mīlu dzīvi, būtu priecīga, ja man nebūtu jāatdzimst.

Iemācījos sevi nesaudzēt 

«To, ka esmu stipra, apzinājos jau jaunībā. Mans tēvs vienmēr atgādināja: «Tu esi tikpat gudra kā jebkurš vīrietis – nekad neļauj, ka kāds tev kāpj uz galvas!» 

Mamma mani apzināti sūtīja uz bērnudārzu mazliet vēlāk, jo gribēja, lai es nostiprinu latviešu valodu. Kad sāku iet amerikāņu dārziņā, nepratu angliski, kas sākumā radīja stresu. Bet jau pēc pāris mēnešiem runāju labi. Lielu lomu manā dzīvē spēlēja divas skolas: no pirmdienas līdz piektdienai mācījos amerikāņu skolā, bet sestdienās latviešu skolā. Kamēr amerikāņu bērni piektdienu vakaros spēlējās, es gatavoju mājasdarbus latviešu skolai. Vēl bija tautas dejas, balets, vingrošana, koris, teātra mēģinājumi. Pateicoties tam visam, biju ļoti disciplinēta. 

Mums apkārt bija izcila latviešu sabiedrība. Manu vecāku draugi – mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki – vienreizīgi cilvēki! Uzaugot starp tādām personībām, tu nemaz nevari nebūt stiprs. Tas bija kā iezīsts ar mātes pienu – tāpat kā mīlestība pret Latviju, kuru vēl nebiju redzējusi.